ilze-sulmane-neatrastas-identitates

112
NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJAS DIENAS LAIKRAKSTU ŽURNĀLISTI POLITIKAS, EKONOMIKAS UN KULTŪRAS LAUKU IETEKMĒ
saglabā vecos stereotipus. Negribu teikt, ka sliktus. Tie ir tādi, kādi ir. Dabiski, ka
tas veido dažādus žurnālistikas stilus. Aiz tā stāv arī kāda politiska „raznočteņije”
un priekšrokas došana.” (6VSS2)
Visvairāk vienprātības abu valodu žurnālistiem ir par to, ka krievu žurnālistikai raksturīga
emocionalitāte, personificēts rakstības stils:
„Krieviem tas piemīt, ka mūsu žurnālistika ir personificēta .. Tā ir daudz emocionālāka.
Latviešu prese griežas uz Rietumu pusi, mazāk emociju. Daudz, kad raksta
par hokeju. Kad raksta par sociāliem jautājumiem, politiku, tur ir fakti, komentāri,
nav cilvēku pārdzīvojumu. Mums ir tāda emocionālāka [attieksme].” (6VSV3)
Telegraf-a žurnāliste formulē atšķirības materiālu veidošanas principos un faktu ieguvē.
Vienā gadījumā - vairāk radoši meklējot informāciju ārpus redakcijas un tiekoties ar avotiem,
otrā – izmantojot sakaru līdzekļus:
„Latviešu žurnālisti strādā cītīgāk, uzmanīgāk, rūpīgāk. Krievu žurnālistu darbs
ir atvieglināts: viens fakts,- sēdi un apraksti savas izjūtas. Latviešu žurnālisti krāj
faktus, runā ar cilvēkiem, brauc apkārt. Mēs sēžam uz telefona.” (6TS8)
Paši krievu žurnālisti atzīst savas preses aso, ironisko izteiksmi:
„..Es uzskatu, ka jaunatnei vispār raksturīga šī intonācija, mazliet ciniski ironiska.
Tā, no vienas puses, ir vecuma īpatnība, no otras puses, nestrīdēšos, ir aizvainojuma
komplekss, kas ir krieviem.” (6VSV5)
Bijušai Telegraf-a vadības darbiniecei ir cits viedoklis, tāds, ko nav paudis neviens no pārējiem
intervētajiem žurnālistiem. Viņa nedala žurnālistiku pēc nacionālo īpatnību vai mentalitātes
kritērijiem. Viņas pārliecība – žurnālistiku var raksturot kā kvalitatīvu, profesionālu vai pretēji
un galvenais kritērijs ir tās spēja sekot tehnoloģijām, lai ar rakstīšanas stilu precīzi uzrunātu
savu auditoriju:
„..Kas tā tāda ir - krievu žurnālistika? Man ir cita skola. Varbūt es vairs neesmu
pie pārējiem, kas uzskata, ka ir krievu un amerikāņu, un latviešu žurnālistika. Manuprāt,
tādas nav. Nav nekāda sakara ar krievu vai latviešu žurnālistiku, bet gan ar
tehnoloģijām. Manuprāt, latviešu mediji to arī ļoti labi jūt – jo īsāk, jo kompaktāk,
jo ātrāk. Mēs nesen lasījām pētījumu, kā cilvēki lasa avīzes – 50% izlasa virsrakstus
un līdus, 30% tikai virsrakstus un 20% dalās sīkākās kategorijās, ko viņi dara ar
avīzi. Ko lasītāji patērē – ļoti kompakti saliktu informāciju. Un kāda mentalitāte
var būt kādam interesantam rakstam? Tas ir vai nav interesanti iepakots. Atšķirības
ir pasniegšanas veidā. Bet tas nav nacionalitātes vai mentalitātes jautājums,
bet drīzāk laikraksta pozīcijas jautājums – kā sevi redzu šajā tirgū un kā uzrunāju
savu patērētāju.” (TS2)
Visatšķirīgākās un skaidrāk paustās attieksmes žurnālistu diskursos atrodamas jautājumā par
faktu un viedokļu dalīšanu. Gan latviešu, gan krievu žurnālistu atbildēs šis princips vērtēts dažādi.
„Visi zina standartus [Rietumu žurnālistikā dalīt faktus un viedokļus]. Mūsu avīzē
ir arī personisks vērtējums. Avīze ir personificēta. Rietumos [raksti] bieži vien ir