ilze-sulmane-neatrastas-identitates

118
NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJAS DIENAS LAIKRAKSTU ŽURNĀLISTI POLITIKAS, EKONOMIKAS UN KULTŪRAS LAUKU IETEKMĒ
Diskursos par sociālajām identitātēm dominē valodas, kopīgas pagātnes, vēstures un to atbalstošo
politisko spēku tēmas. Par kultūru, literatūru, mākslu kā identitātes komponentu tiek runāts
ļoti reti. Tas arī saprotams, jo intervētie ir laikrakstu politiskās līnijas noteicēji un realizētāji,
tāpēc identitātes nereti tiek pārdefinētas kā atbalsts vai nosodījums politiskajām partijām, kuru
darbība šīs identitātes apstrīd vai aizstāv.
Organizācijas identitātes
Žurnālisti, runājot par savu organizāciju identitātēm, apstiprināja, ka laikrakstu saturs kļūst
primitīvāks, vairāk saprotams, tomēr arī demokrātiskāks, nevis elitei, bet „vienkāršajam” cilvēkam
domāts. Žurnālisti ilustrē preses komercializācijas, unifikācijas tendences, uzsverot,
ka palielinās laikrakstu izklaidējošās daļas, kā arī t.s. sociālo izpētes darbu īpatsvars (nereti ar
sensacionāliem vai skaļiem virsrakstiem), bet sabiedrībai būtiski jautājumi netiek skarti. Šādus
secinājumus gan pārsvarā izdara žurnālisti, kuri no izdevuma aizgājuši, spēj distancēties un
kritiski vērtēt laikraksta pozīciju. Daļa žurnālistu uzsver, ka trivializējas, kvalitāti zaudē ne tikai
mediju saturs, kvalitatīvam saturam trūkst arī kvalitatīvs lasītājs – sarūk lasītāju skaits (aizbraucot
vai zaudējot pirktspēju) un vajadzība pēc nopietna satura.
Acīmredzot, šie ir mijiedarbīgi procesi, un minētie apstākļi mazina tradīciju un vēlmi lasīt
dienas laikrakstus, kā arī padara žurnālista darbu tradicionālajā medijā – dienas presē – mazāk
prestižu un ar zemāku profesionalitātes līmeni.
Līdz ar to žurnālistu intervijas apstiprina Makneira secinājumu, ka elites un populārās dienaskārtības
saplūst, ka elitārie mediji sāk aplūkot tēmas, kas agrāk bija raksturīgas tabloīdiem,
bet tabloīdi mēdz pievērsties nopietnām problēmām, izpludinot robežas starp elites, izglītotām
un masu, neizglītotām auditorijām, kas agrāk strukturēja publisko sfēru (McNair, 2000, 59).
Žurnālisti intervijās apliecināja, ka strādā vidusmēra izdevumos, ne elitāros, kvalitatīvos, ne arī
īsti „dzeltenos”.
Analīzes un izpētes vājums presē saistīts gan ar ekonomisko stāvokli (nav naudas un laika,
aizgājuši žurnālisti ar pētniecisku, analītisku potenciālu), gan arī ar īpašnieku (un aiz tiem stāvošo
politisko un ekonomisko aprindu) nevēlēšanos šādu kritiku pieļaut vai atbalstīt. Dienas
politiskās ietekmes kritums un kritiskā diskursa „mērenības” pieaugums, galvenā redaktora (un
īpašnieka) maiņa laikrakstā Telegraf, kā arī ekonomiskās situācijas pavājināšanās krievu preses
izdevniecības namos, manuprāt, vēl vairāk mazinājuši žurnālistu autonomiju, kritikas iespējamību
un ietekmi.
Interviju diskursi kopumā izrādījušies mazliet daudzveidīgāki un tolerantāki nekā žurnālistu
diskursi laikrakstā. Tas, no vienas puses, liecina par to, ka interpersonālais konteksts un abu
sarunas dalībnieku lomas maina diskursā lietotos paņēmienus un izteiksmes līdzekļus. No otras
puses – tas var liecināt par to, ka organizācijas identitāte var dominēt pār žurnālista sociālās identitātes
aspektiem un profesionālajām vērtībām, vai arī šīs profesionālās vērtības tiek pārrāmētas
atbilstīgi redakcionālajām.
Visbiežāk gan šie habitus elementi nenonāk līdz sadursmei, jo redakcijās strādāt nepieņem cilvēkus,
kuru iepriekšējā prakse vai politiskās simpātijas neatbilstu mediju organizācijas vērtībām.
Ir gadījumi, kad organizācijas kultūra kļūst svarīgāka par iespējamām ideoloģiskām atšķirībām,
ja žurnālista aprakstāmā tēma ir ar politiku tieši nesaistīta. Tas izskaidro, piemēram,
Telegraf-a žurnālistes pāreju uz laikrakstu Diena, augstu vērtējot laikraksta vadības stilu, bet
nepiekrītot dažām laikrakstā krasi paustām politiskām vai ekonomiskām simpātijām vai nacionālo
jautājumu traktējumam.
2006. gada intervijās žurnālisti ļoti kritiski un nesaudzīgi izteicās par saviem kolēģiem citos
izdevumos, diskursā skaidri nodalot „mēs” un „viņi” – gan politiski, gan profesionāli (profesio-