ilze-sulmane-neatrastas-identitates

NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJAS DIENAS LAIKRAKSTU ŽURNĀLISTI POLITIKAS, EKONOMIKAS UN KULTŪRAS LAUKU IETEKMĒ
un vēl nav ieguvusi pienācīgu autoritāti profesionāļu vidē, kas liecina par žurnālistu profesionālās
kopienas sašķeltību.
Pagaidām tieši labāko žurnālistu stimulēšana ir redzamākais žurnālistu organizāciju veikums,
piešķirot balvas par izciliem žurnālistikas darbiem. Svarīgi būtu arī biežāk publicēt žurnālistu
organizāciju nostāju dažādos strīdīgu žurnālistu prakšu gadījumos (piemēram, formulējot attieksmi
pret personu privātu e-pasta sarakstes publiskošanu). Tas kombinācijā ar regulāru mediju
kritiku varētu raisīt diskusijas par ētisko un apšaubāmo žurnālistikas praksē gan profesionāļu
vidē, gan sabiedrībā kopumā.
Identitāti apliecinošas un veidojošas prakses saistītas arī ar regulējumu vai brīvas gribas izpausmi
savienot profesionālo žurnālista lomu ar citu (PR vai politisko darbību), līdzdalību (aktīvu
vai formālu) profesionālā žurnālistu organizācijā, sekošanu individuālām, medija organizācijas
noteiktām vai institucionalizētām profesionālām normām (ŽS vai LŽA ētikas kodekss). Prakses
(rutīnas) ir saistītas ar rakstīšanas, labošanas, virsrakstu likšanas, atrādīšanas (vadībai) paradumiem,
sankcijām, atalgojumu un stimulēšanu.
Ir divējādas - tehniskās un ētiskās - profesionālās normas. Pirmās ir prasmīgas ziņu vākšanas,
rakstīšanas un rediģēšanas normas un operācijas. Savukārt ētiskās ir žurnālistu pienākumi
pret lasītājiem un savu profesiju. Kā svarīgākās parasti tiek minētas atbildība, bezpartijiskums,
akurātums, godīgums un objektivitāte (Breed, 2008, 262).
Pat ja profesionālā vide vienojas par ētikas kodeksu/kodeksiem, nevajadzētu domāt, ka tie spēj
dot skaidras atbildes un sarežģītu problēmu vienkāršus risinājumus, - konkrētas ētiskās dilemmas
jārisina katram žurnālistam pašam vai jākonsultējas ar medija vadību. Labā kodeksā formulētās
normas var kalpot par argumentu ārējā spiediena gadījumā, kad žurnālistam liek rīkoties pretēji
žurnālistikas profesionālās ētikas principiem.
Tomēr ētikas kodeksu burtiska vai formāla ievērošana var ne tikai pasargāt no nepieņemamas,
amorālas prakses, bet arī ierobežot žurnālistu brīvību un pašiniciatīvu. Piemēram, R.Vaits kritizē
individuālistisko mediju profesionāļu ētiku un iestājas par mediju ētikas kā integrālas atbildības
daļu, kas attiecas uz visiem sabiedrības locekļiem. Žurnālistam ir jādod kvalitatīva informācija,
kas pieejama kolektīvai lēmumu pieņemšanai sabiedrībā (White, 1995, 442).
Savukārt K.Nordenstrengs aicina aizstāt uz medijiem centrētu paradigmu ar tādu, kas orientēta
uz pilsoņiem, jo tas nozīmētu arī virzīšanos no funkcionālistu pieejas uz kritisko (viņa teiktais
attiecas uz valstīm ar stabilām mediju sistēmām). Viņš uzsver, ka pirmo raksturo rutīna, maz vietas
atvēlēts individuālam radošumam un iniciatīvai, bet profesionāļus galvenokārt vada pašcenzūra,
nevis paškritika (Nordenstreng, 2008, 250-251).
Mediju ētikas eksperte S.Lasmane ir pārliecināta, ka ētikas kodeksiem jāiedvesmo žurnālistus
meklēt profesionāli kvalitatīvas izvēles, un uzsver, ka „kodekss un atsaukšanās uz to dažkārt
drīzāk liecina par nedrošu un bailīgu, formālu vai bezatbildīgu, ne atbildīgu rīcību”, uzskatot,
ka žurnālistam praksē palīdzētu filozofiskā ētika, kas veido intelektuālo pamatu pastāvīgai lemšanai,
jo var būt gadījumi, kad „pilsoniska drosme sadrupina kodeksa stingumu un piedāvā citu
kārtību” (Lasmane, 2012, 194).
Profesionālās ētikas kodeksos vispārīgā veidā formulēti žurnālistu darbības vispāratzītie principi,
jo vairāku valstu kodeksu salīdzināšana ļāvusi secināt, ka tie ir līdzīgi. Tāpēc, var pieņemt,
ka ir profesionālās vērtības, par kurām varētu vienoties vairākums žurnālistu. To apliecina arī
Latvijā radīto kodeksu salīdzinoši tuvais saturs.
Iespējams, ka dažus no svarīgākajiem un vispārīgākajiem principiem žurnālisti praktiķi ievēro,
pat neapzinoties, ka viņu rīcība tiem atbilst. Savukārt citus apzināti pārkāpj, ja tie neatbilst mediju
organizācijas pieņemtajām rutīnām vai žurnālista citiem, neprofesionāliem identitātes aspektiem.
Tāpēc būtiski noskaidrot gan to, kā žurnālisti pamato kodeksu, profesionālas organizācijas
un citu pašregulācijas institūciju nepieciešamību vai nevajadzību, gan to, kādas ētikas normas
viņi apzinās kā svarīgas un ievēro, gan arī novērtēt, cik lielā mērā šīs deklarētās normas tiek
29