ilze-sulmane-neatrastas-identitates

Recommendations

Info

NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJAS DIENAS LAIKRAKSTU ŽURNĀLISTI POLITIKAS, EKONOMIKAS UN KULTŪRAS LAUKU IETEKMĒ Nav jācenšas abstrakti muldēt, lietot abstraktas frāzes. [Jāzina] kam tu raksti. Pārsvarā es rakstu tiem, kas var šo lietu ietekmēt, lai dotu atbalstu cilvēkiem, kas no tā atkarīgi.” (6NV2) Kad žurnālisti tika lūgti aptaujas lapā novērtēt savu laikrakstu skalā neitrāls – propagandistisks, viņi lielākoties iestājās par žurnālistu aktīvu pozīciju. Telegraf-a un Dienas žurnālisti vairāk uzsvēra neitralitāti, bet atzina arī žurnālista un laikraksta kā ietekmētāja lomu, pārējo krievu laikrakstu žurnālisti pauda uzskatu, ka neitrāls izdevums ir garlaicīgs („bezgaršīgs kā tīrs ūdens”). Līdzīgi kā 1998. gada aptaujā žurnālisti intervijās uzsvēruši savu informētāja, viedokļu paudēja un veidotāja lomu, nodalot analīzi un komentārus no propagandas paņēmienu pielietošanas un uzsverot, ka laikrakstam nepieciešama skaidri definēta pozīcija: „Domāju, ka ir brīži, kad ir jāpaceļ [cilvēki]. Atmoda. Ja nebūtu šis aicinātājs, sabiedrības organizētājs, ja neiedrošinātu, sasniegt kaut ko būtu daudz grūtāk. Vēlams, lai tas notiktu bez didaktikas. Man propaganda nav pieņemama, man labāk patīk skaidrošana, kāpēc ābols ir labāks par plūmi... [Laikraksts Diena], ar pozīciju — ne propagandistisks vai neitrāls.” (6DS1) 2010. gadā jaunās paaudzes žurnālistei (medija vadītājai) ir skaidri formulēta attieksme pret žurnālista lomu, kas saistās ar neitrālu kvalitatīvu situācijas aprakstīšanu, krasi nenostājoties kādā pozīcijā, uzskatot, ka šādu pozīciju var ieņemt tikai nozares profesionālis, nevis žurnālists, un ka galīgos secinājumus izdara lasītājs. Tā kā šāda doma starp daudzajām intervijām ir vienīgā, fragments tiek citēts pilnībā: „Man citreiz jautā, kāda ir redakcijas pozīcija attiecībā uz šo jautājumu. Kāpēc redakcijai ir jābūt pozīcijai attiecībā uz šo jautājumu? Mēs skatāmies lietas un aprakstām tās. Piemēram, attiecībā uz ģenerālprokurora pārvēlēšanu, kāda ir redakcijas pozīcija? Redakcijai nav pozīcijas. Mēs skatāmies uz viņa darbiem un nedarbiem un gaidām, ko saka tie, kas var viņu ievēlēt. Mēs varam iebilst. Un redakcijai var būt problēma ar to, ka deputāti melo. Šajā gadījumā redakcijai ir pozīcija – tā darīt nedrīkst. Un tad mēs saskaitīsim visus deputātus, apzvanīsim, uzprasīsim un mēģināsim noskaidrot, kurš melo. Un tad vēlētājiem ziņosim, kas melo, varbūt nākamajās vēlēšanās nevajadzētu balsot par tiem, kas melo. Bet, ko viņi ievēlēs, tas ir viņu jautājums, ne mūsu. It kā vēlētājs nobalsoja par partiju, kurai uzticas, un partija ir deleģējusi Saeimā tos kandidātus, kuri ir labākie no šīs partijas. Tad es pieļauju iespēju, ka strukturāli valstiski viņi zina labāk nekā es, viņi ir ievēlēti, un viņiem ir tiesības lemt, kas ir labāk valstij.”(TS2) Ne pārāk bieži žurnālistu intervijās minēts profesionāļa atbildīgums, kas izriet no mediju varas ietekmēt sabiedrisko domu, radot pienākumu ievērot noteiktas profesionālas normas: „Tāpat kā mēs politiķiem izvirzām absolūti citus kritērijus, tāpat kā privātās dzīves neaizskaramības ierobežojumus, kas attiecas uz jebkuru cilvēku, jo viņam ir jāšķiras no daļas sava komforta, ja viņš atļauj ietekmēt citus, ietekmēt procesus, viedokļus, tas pats attiecas arī uz žurnālistiem. Uz viņiem attiecas citi kritēriji, - tu nevari pretendēt uz profesionāla, atbildīga žurnālista lomu, ja tu neuzliec sev tādus pašus kritērijus... ja tu nepasaki, [ka] es nevaru saņemt algu par „da jebko”. Tikai par to, ka es salieku burtus. Tu neesi burtlicis.” (NBs) 87
88 NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJAS DIENAS LAIKRAKSTU ŽURNĀLISTI POLITIKAS, EKONOMIKAS UN KULTŪRAS LAUKU IETEKMĒ Aktīvajai lomai jābūt racionālai, pārdomātai, žurnālista darbībā nepieciešama loģiskā domāšana: „Žurnālista loma aktīvs, kas neizslēdz to otru, [neitrāls atspoguļotājs]. Neitrāls atspoguļotājs nevienu neinteresē. Taču nepietiek tikai cīnīties, mētāties ar rokām (kā Dobelis un Tabūns), vajadzīgs analītisks prāts. Labi strukturēts prāts, spēja ieiet dziļumā.” (6DS1) Tālākajā intervijas fragmentā parādās viens no svarīgākajiem principiem, kura neievērošana ir hroniska kļūda politiskajā komunikācijā gan politiķu, gan žurnālistu diskursā – apvainot oponentu personiski, nevis kritizēt viņa rīcību, kaut arī pēdējā laikā ad hominem argumentu vājumu kritizē pat komentētāji interneta portālos. Te uzsvērta darbības kritika, nevis personiski apvainojumi argumentu trūkuma vietā: „Otrs mans princips ir būt kritiskam, kritikai nav robežu. Es nekad neaizskaršu cilvēku, bet darbību. Man jārēķinās, ka šiem cilvēkiem ir bērni. Līdz galējībai darbību, bet cilvēku nekritizēt. Jāzina, [manam tekstam] jābūt skaidram, interesantam, lai cilvēks saprot. Uz mani attiecas [teksts] nav jāpārbāž ar svešvārdiem. (6NV2) Latviešu laikrakstu žurnālisti biežāk uzsver būtisko atšķirību starp neitralitātes prasību un iespējamību ziņu materiālos un laikraksta pozīcijā komentāros nebūt neitrāliem. Nākamajā fragmentā neitralitātes neiespējamība saistīta ar laikraksta uzdevumu pārstāvēt lasītāju intereses: „Lai kaut ko propagandētu, jābūt kaut kādām idejām. Ziņas principā ir a priori neitrālas. Neviens izdevums nav absolūti neitrāls, jo tas pārstāv lasītāju, tam jāpauž lasītāju intereses, .. atbalstot idejas, kas viņam ir būtiskas. Pretējā gadījumā jūs zaudēsiet lasītāju.” (6NV5) Interesantu atziņu izteikusi VS žurnāliste: katrs, no savām pozīcijām raugoties, uzsver, ka ir patiess, neatkarīgs un neitrāls, bet žurnālistiem ir atšķirīgas idejas, viedokļi vai preses izdevumi, kuros viņi strādā, ir politiski angažēti un nodarbojas ar propagandu. Tas ir diskurss, kas līdzīgs politiķu diskursiem – nevis atšķirīgu viedokļu salīdzināšana un katra priekšrocību izvērtēšana, bet nemitīga oponentu viedokļu apkarošana, savējo pieņemot par vienīgo iespējamo patiesību: „Kas ir propaganda? Daudzi uzskata: ja cilvēks izsaka savu viedokli un tas nesakrīt ar manējo, tad tā ir propaganda. Tad visas avīzes ir propagandistiskas.” (6VSS2) Runājot par profesionālajām vērtībām, žurnālisti intervijās uzsvēruši arī savu kolēģu un lasītāju vērtējumu kā žurnālistikas kvalitātes un profesionalitātes kritēriju, izceļot prasību izteikties saprotami: „Drīzāk ir starp kolēģiem savstarpēja apspriešanās: tu esi uzrakstījis tā, ka tev jāstāv pie kioska un jāizskaidro, ko esi gribējis pateikt. Drīzāk, ja uzrakstīsi patiešām kaut ko miglainu, (krievu lasītāji bieži vien ir aktīvāki nekā latvieši), tad sākas bezgalīgie lasītāju zvani: ko jūs gribat ar to pateikt? Viens ir sapratis tā. Savā ziņā .. tāds atgriezenisks moments un starp kolēģiem. Man jau arī .. no sākuma gribējās tā augsti plivināties, pēc tam sapratu, ka jāraksta tā, lai cilvēki saprot.” (6ČV3)
Page 1 and 2:
NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJAS
Page 3 and 4:
NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJAS
Page 5 and 6:
2 NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJA
Page 7 and 8:
Page 9 and 10:
Page 11 and 12:
Page 13 and 14:
10 NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJ
Page 15 and 16:
Page 17 and 18:
Page 19 and 20:
Page 21 and 22:
Page 23 and 24:
Page 25 and 26:
Page 27 and 28:
Page 29 and 30:
Page 31 and 32:
Page 33 and 34:
Page 35 and 36:
Page 37 and 38:
Page 39 and 40: 36 NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJ
Page 89: 86 NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJ
Page 103 and 104: 100 NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVI
Page 141 and 142:
138 NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVI
Page 143 and 144:
Page 145:
show all

ilze-sulmane-neatrastas-identitates

You also want an ePaper? Increase the reach of your titles

Delete template?

Save as template?