ilze-sulmane-neatrastas-identitates

80
NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJAS DIENAS LAIKRAKSTU ŽURNĀLISTI POLITIKAS, EKONOMIKAS UN KULTŪRAS LAUKU IETEKMĒ
mobilitāti, pārmaiņām izdevumu politikā, tirgū. Iespējams, ka lielu, ietekmīgu mediju organizāciju
vai no citām ļoti atšķirīgu organizāciju darbinieki tomēr biežāk identificējas ar konkrēto
izdevumu, kurā strādā.
2006. gada intervijās žurnālistu attieksmes bija atšķirīgas un iepriekš neparedzamas. Dienas
žurnālistu vairākums apliecināja lojalitāti tieši šim izdevumam, izjūtot, ka aiz viņiem stāv spēcīga,
prestiža avīze, un nespējot iedomāties darbu, piemēram, ne NRA, ne LA. Daži NRA žurnālisti
uzsvēra, ka nekad nevarētu strādāt Dienā, uzskatot, ka viņu izdevumā ir vairāk brīvības, ka nevarot
iedomāties sevi strādājam „autoritārās vadītājas” S.Ēlertes pakļautībā, pieminot arī pārlieku
stingro redakcionālo vadību kopumā. Īpaši asi izteicās tie žurnālisti, kuri kādreiz bija strādājuši
Dienā. LA žurnālisti galvenokārt sevi identificēja ar savu izdevumu, bet tika arī pieļauts, ka strādāt
Dienā būtu prestiži, jo LA žurnāliste savulaik pati profesionāli izaugusi Dienas kolektīvā.
Tālāk tiek formulēta profesionāļa atšķirība no amatiera un organizācijas identitātes ietekme
uz žurnālista autonomiju:
„Atšķiras prasības, ko avīze izvirza konkrētam žurnālistam. Brīvība daļēji beidzas
tai brīdī, kad es nolemju – strādāšu šeit. Esmu komandā. Tur nevar būt tā, ka brīvais
baltais zaķis lēkā. Tā ir komanda. Un dienas avīze turklāt ir konveijers. Iedvesma
ir – es rakstu, nav – nerakstu: tas nav gleznotājs. ..
Starpība starp amatieri un profesionāli: kaut ko labu, pat spožu var uzrakstīt gan
profesionālis, gan amatieris, bet ir līmenis, zem kura profesionālis nenobrauks, lai
kādā formā viņš būtu.”(6DV2)
Čas tā laika galvenā redaktore sevi identificēja ar kaisli rakstīt, strādāt žurnālistikā vispār,
pieļaujot darbu arī citā izdevumā, ja esošajā iespējas nebūtu. Kā hipotētisku iespēju strādāt latviešu
izdevumā, ja būtu tāda vajadzība, izteica pat laikraksta darbinieks, kurš intervijā deklarēja,
ka nācis žurnālistikā īstenot politiskus mērķus – realizēt „krievu Atmodu”. 2006. gadā VS un
Čas žurnālisti nevarēja sevi iedomāties strādājam Telegraf-ā – jo tas, pēc žurnālistu domām, „ir
garlaicīgs, nekāds, aizdomīgi koķetē ar Jauno laiku, ir politisks projekts.”
NRA kā raksturīgu savas organizācijas identitāti uzsver vienreizējo iespēju būt daudzveidīgam,
pulcējot komentētājus ar dažādiem, pat pretējiem uzskatiem. Tādējādi intervijā iezīmējas atšķirīga
vadības stila raksturojums, kas pieļauj dažādu, pat pretēju vērtību un uzskatu parādīšanos
redakcionālo viedokļu un komentāru slejās:
„NRA – labi ir tas, ka komentētāji var atļauties katrs savu viedokli. Citur tāda
viedokļu dažādība, kur var runāt viens otram pretī, kad vienas avīzes ietvaros var
būt pretēji viedokļi, nav. .. Manā līgumā nav politiskas angažētības. Bet iekšējās
attiecības paredz darba devēja un darba ņēmēja korektumu. Ja tev nepatīk, ej prom.
.. Pats varu teikt, ka man nav nekāda standarta. Man nepublicē dažus rakstus,- vai
nu tie slikti uzrakstīti, vai viedoklis neapmierina redakciju. Bet tas pagaidām ir
pieļaujamības robežās.” (NV2)
Dienai 2006. gadā bija vienota redakcionālā līnija, ko labi raksturoja visi intervētie, atzīstot,
ka šīs vadlīnijas, zināmā mērā arī rutīnas, palīdz sagatavot rakstu. Intervētie arī uzsvēra, ka redakcionālie
rāmji nav neapstrīdami: ja žurnālists nāca ar saviem pretargumentiem, bija iespējams
viedokļus mainīt. Savukārt 2010. gadā īpašnieku maiņas procesā un spēcīgu žurnālistu aiziešanas
dēļ šī orientācija, vienotās vērtības un stils, pēc žurnālistu domām, ir zaudēts, strādāt esot kļuvis
grūtāk.
Līdzīgs redakcionālais rāmis, redakcijas politikas īstenošanas veids aprakstīts nākamajā fragmentā
par laikrakstu Telegraf (2010. gadā, īsi pirms A.Krasņitskis kļuva par galveno redaktoru):