ilze-sulmane-neatrastas-identitates

28
NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJAS DIENAS LAIKRAKSTU ŽURNĀLISTI POLITIKAS, EKONOMIKAS UN KULTŪRAS LAUKU IETEKMĒ
Žurnālistu profesionālās prakses: ētika darbībā
Žurnālistu profesionālās vērtības un loma sabiedrībā parasti tiek formulēta profesionālās
ētikas kodeksos. Žurnālistikas profesionalizācijas pakāpi mēdz saistīt ar ētikas normu funkcionēšanu,
ko apliecina ētikas kodeksi, un profesionālo žurnālistu organizāciju vai īpašu padomju
darbību, kas veic pašregulācijas un profesionālo normu ievērošanas kontroles funkcijas. To
esamība vai neesamība teorijā tiek dažādi traktēta: liberālā tradīcija tiek saistīta ar individuālu
profesionālo ētiku (var nebūt kodeksa un organizācijas), bet komunitārā žurnālistika tiek raksturota
ar formāla kodeksa esamību. Savukārt D.Hallins un P.Mančini ētikas kodeksu un profesionālas
žurnālistu organizācijas esamību vai neesamību uzskata par kritērijiem, kas palīdz mediju
sistēmas klasificēt pēc atbilstības liberālajam, polarizētajam plurāliskajam vai demokrātiski
korporatīvajam modelim (Hallin, Mancini, 2004, 342). Pēc viņu domām, liberālajās sistēmās
institūcijas vietā darbojas spēcīgi profesionāļi, valstīs ar plurālistisko polarizēto mediju sistēmu
profesionalizācijas pakāpe ir zema un pašregulācija un kodeksi darbojas vāji, bet demokrātiski
korporatīvajam modelim raksturīgas spēcīgas profesionālās žurnālistu organizācijas, kuras ir
masveidīgas un kuras gan aizstāv savus biedrus, gan darbojas kā nepieņemamu prakšu un ētikas
kodeksa pārkāpumu kritiķis vai ētisko dilemmu un neskaidru gadījumu izvērtēšanas forums.
Profesionalitāte saista un ierobežo, ētikas kodeksi atbrīvo, - ja šo autora domu varētu apstrīdēt,
tad nākamais spriedums uzskatāms par vērā ņemamu: K.Nordenstrengs (K. Nordenstreng)
uzskata, ka konvencionālais profesionālisms ar tā rutīnām un aizsargmūriem ir funkcionāls un
vajadzīgs valstīs, kuras transformējušās no vienas sociāli politiskas sistēmas uz citu, kad mediji
ne tikai atbrīvojušies no agrākajiem kontroles veidiem, bet arī nokļuvuši spēles laukumā, kurā
nekādu likumu nav vispār (Nordenstreng, 2008, 254). Var piekrist, ka kodekss, saturot būtiskas
profesionālās ētikas zināšanas, uzrādot iespējamās ētiskās dilemmas un kalpojot par uzraudzības
un kontroles dokumentu un morāles, ne tikai likumdošanas respektēšanas atgādinājumu, var
veicināt mediju darbinieku profesionalizāciju un ir īpaši svarīgs valstī, kurā notikusi sistēmtransformācija
un kurā žurnālisti strādā divu valodu telpā atšķirīgām auditorijām.
Vienošanās par profesionālās darbības normām un konvencijām prasa laiku, ko pārmaiņu
periods un mainīgā mediju vide neveicina, savukārt kodeksu pastāvēšana vien nenodrošina tajā
formulēto profesionālo vērtību un normu internalizāciju žurnālistu profesionālājā identitātē.
Kodekss un profesionāla organizācija var eksistēt vien formāli, ja tā izveides procesā nav ievēroti
nosacījumi, par kuriem runā speciālisti – to izstrādes gaitā nav piesaistīti dažādus medijus,
žanrus, amatus un valodas pārstāvoši profesionāļi, nav radītas efektīvas metodes kodeksu popularizēšanā,
praktizējot regulāras atsauces uz kodeksu žurnālistu ikdienas darbā un diskutējot
par to mediju darbinieku sanāksmēs u.c. (Lasmane, 2012, 193).
Latvijā preses žurnālistu pienākumus un tiesības regulē likums „Par presi un citiem masu
medijiem”, Latvijas Žurnālistu savienības ētikas kodekss (tāds izstrādāts arī Latvijas Žurnālistu
asociācijai), pastāv arī ētikas kodeksi vai principi atsevišķās redakcijās, dažkārt par tiem parakstās
darbinieki, slēdzot līgumus ar vadību darbā pieņemšanas brīdī. Gan mediju ekspertu, gan praktizējošo
žurnālistu uzskati par ētikas kodeksu nepieciešamību ir atšķirīgi. Tie tiek uzskatīti par
svarīgu pašregulācijas mehānismu un pasludināti par nepieciešamiem, prasot atsevišķu kodeksu
kā darba līguma daļas pastāvēšanu mediju organizācijās (Dimants, Russ-Mols, 2009, 330). Taču
konferencēs, kas veltītas mediju attīstības procesiem Latvijā, publiski pausti arī žurnālistu praktiķu
uzskati, ka formāli profesionāli kodeksi nav vajadzīgi, ka pietiek ievērot vispārcilvēcisko
morāli vai Bībeles baušļus, jo žurnālists pats kā indivīds atbild par morāles normu ievērošanu.
Žurnālistu profesionālām organizācijām vai mediju klubiem būtu svarīgi nodarboties ar
žurnālistu prakšu analīzi, novērtējumu, tātad pildīt pašregulācijas funkcijas. Diemžēl Latvijas
Žurnālistu savienība nav masveidīga organizācija un īsti nedarbojas ne kā arodbiedrība, ne arī kā
pašregulācijas mehānisms. Arī alternatīvā jaunā žurnālistu organizācija nav kļuvusi masveidīga