ilze-sulmane-neatrastas-identitates

94
NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJAS DIENAS LAIKRAKSTU ŽURNĀLISTI POLITIKAS, EKONOMIKAS UN KULTŪRAS LAUKU IETEKMĒ
“Žurnālistika ir tāda pati nodarbošanās kā galdnieka darbs, kur galaiznākums
vērtējams pēc tā, vai tas pilnībā atbilst pasūtītāja vēlmēm. Nekāda brīvība vai neatkarība
(redakcijas vai individuāla žurnālista) nav iespējama. Ir vienīgi brīvība
izvēlēties mediju, kas atbilst žurnālistam.” (6NV3)
Un diametrāli pretējs Čas komentētāja viedoklis:
„Pilnīga neatkarība. Ar izdevēju ir personiska vienošanās, ka es rakstu, kā gribu,
vai arī viņš to nedrukā. .. Mani arī pārņēmis tāds huligānisks gars. Negribētos, ka
man kāds uzspiestu kopīgus kritērijus. Jā, protams, pastāv lietas, tīri cilvēciski, ja
runājam par morāliem kritērijiem .. Bet, kas attiecas uz manu radošo darbu, gribētu
paskatīties, kas mēģinās mani ierobežot!”(6ČV3)
Laikrakstā Čas žurnālisti izceļ laikraksta organizatorisko lomu cīņā par savu lasītāju tiesībām,
bet NRA komentētājs uzskata, ka prese pauž politiskās elites viedokļus:
„Gan latviešu, gan krievu mediji riņķo apkārt politikai. Eksponējam politiskās
elites domas. Politiskā elite nosaka etniskās attiecības. Viņu cīņa par varu
atspoguļojas.”(6NV2)
Intervijās garāmejot pieminēta laikrakstu kultūrizglītojošā loma, bet tikai VS redaktora teiktajā
izskanēja doma, ka laikrakstam arī jāizklaidē savs lasītājs.
Abos interviju posmos daži žurnālisti uzsvēruši laikraksta kā varas un biznesa uzrauga lomu:
“Žurnālists ir kā sabiedrības sargsuns.” (DS11)
Aktuāls ir Neatkarīgās komentētāja izteikums par žurnālista lomu pārstāvēt sabiedrību, attiecībās
ar varu nostājoties tās pusē:
„Galvenais ir uzsvērt, ka cilvēks ir primārs. Ja viņš redz, ka mērķi sakrīt, ka
valsts viņam nemelo. Parādīt cilvēka bezspēcības iemeslus pret varu. Tāpēc esmu
kritisks. Sistēmas līmenī pozitīvas lietas neredzu.” (NV2)
Retāk tiek runāts par avīzes kā publiska foruma lomu, kad laikraksts organizē publiskas
diskusijas, dodot vārdu sabiedrības pārstāvjiem. Šī doma 2006. gadā parādījās Dienas galvenās
redaktores izteikumos, bet 2010. gadā par to runā Telegraf-a un NRA žurnālisti.
„Kāpēc vajadzīgas avīzes? [Tās] ir viena no vietām, kur cilvēkam socializēties.
Otrkārt, veidojas (to veicina Internets) tas, ka savstarpēji komunicē grupas, kas ir
agresīvas „uz āru”. Avīzes loma ir viens šķērsgriezums, kur satiekas sabiedrības
dažādās grupas un indivīdi.” (6DS1)
Mediju telpā ideja par krievu kopienas apvienošanās nepieciešamību un paralēļu vilkšana ar
latviešu Atmodas procesiem ieskanējās 2004. gada rudenī reportāžās no krievu kopienu apvienotā
kongresa. Šīs idejas parādās atkal interviju diskursos 2006. gadā, piemēram, tālāk citētajā izteikumā,
kurā uzsvērts, ka žurnālistam pilsoniskā, politiskā loma ir svarīgāka par profesionālo identitāti:
„Man ir absolūti nesvarīga žurnālistiskā identifikācija. .. Mana svarīgākā identitāte
ir [būt] krievu atmodas darbiniekam, .. un tāpēc es strādāju avīzē. .. Tieši šajos