ilze-sulmane-neatrastas-identitates

100
NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJAS DIENAS LAIKRAKSTU ŽURNĀLISTI POLITIKAS, EKONOMIKAS UN KULTŪRAS LAUKU IETEKMĒ
sevi identificē ar varas kritiķa, sargsuņa lomu. Citiem neatkarība nozīmē aktīvu pozīciju savas
auditorijas pārstāvēšanā, aizstāvēšanā un noteiktu ideju propagandā. Krievu laikrakstu žurnālisti
biežāk uzsver objektivitātes pretējo dimensiju – subjektīvu, personificētu žurnālistiku, tomēr to
vairāk saista ar sava redzējuma izklāstu, auditorijas pārstāvēšanu, nevis auditorijas līdzdalības
veicināšanu.
Žurnālistu profesionālo prakšu vērtējums
Līdzdalība žurnālistu profesionālās organizācijās, to radīto ētikas kodeksu atzīšana var liecināt
par profesionālās kopienas nozīmi žurnālistu darbības pašregulācijā papildus mediju organizācijas
socializējošajai lomai. Tāpēc šajā nodaļā tiks aplūkota tā profesionālās identitātes sastāvdaļa,
kas vistuvāk žurnālistu reālajai praksei - attieksme pret profesionālās ētikas kodeksu un pašu
žurnālistu darbu,- vai tā ir pretrunā vai saskaņā ar kodeksā definētajām vērtībām.
Žurnālistu attieksme pret ētikas kodeksu un profesionālās organizācijas lomu analizējot
disksursus par lomām un citiem profesionālās identitātes kritērijiem, redzams, ka tie atšķiras
gan vienas valodas laikrakstu pārstāvju teiktajā, gan var būt kopīgi vai atšķirīgi neatkarīgi no
žurnālista sociālās vai organizācijas identitātes. Daži izteikumi parādīja, ka žurnālisti prot labi
formulēt normatīvo, ideālo variantu, bet reālā laikraksta redakcionālā prakse ir atšķirīga. Žurnālisti
ar un bez speciālās izglītības profesionalitātes kritērijus verbalizē atšķirīgi.
Žurnālisti kopumā atzīst, ka ir kādi vispārcilvēciski morāles principi, pēc kuriem vadās jebkurš
cilvēks, arī žurnālists:
„Ir cilvēka principi. Cilvēciskās morāles principi. Nekaitē, nenogalini – Bībele.
Ja to nav cilvēkam, tad to nav arī žurnālistam. Ja man cilvēks simpatizē, tad par to
uzrakstīšu.”(6VSV4)
Izteikšanās brīvība un fakts, ka persona reāli praksē nodarbojas ar žurnālistiku, ļauj komentētājam
teikt, ka nekas nedrīkst ierobežot žurnālista brīvību:
„Ētika, tas ir pavisam kas cits. Nav runa par ētiku, ir runa par to, ka esmu radoša
persona – neviens nav tiesīgs mani ierobežot. Tajā sfērā, kur es darbojos, ja mani
atzīst par profesionāli, tad ļaujiet darboties brīvi, neviens nemāciet mani, kā man
ir jādara.” (6ČV3)
Gan NRA komentētāja izteikumos, gan arī šajā fragmentā uzsvērta vispārcilvēciskās morāles
normu loma, kas jārespektē, par jebkuru jautājumu rakstot.
„... Es nemēģinātu izplatīt kaut kādus melus, apmelot cilvēku tikai tāpēc, ka viņš
man nepatīk vai es saņemu kāda izdevuma uzdevumu. .. Es nemelotu, nepazemotu
cilvēku, tas arī viens no jautājumiem... Ironizēt nevietā. Es nerakstu par krimināllietām,
tur daudz smalkāk jāraksta, kamēr tiesa nepiespriež, ka viņš ir vainīgs.
Ja cilvēks kļūst par upuri, par viņu arī ļoti uzmanīgi jāraksta, lai viņu vēlreiz
netraumētu, neaizvainotu. Tā nav pat ētika, tīri cilvēciski. Ko mēs nedarām tādā
parastā dzīvē, to mēs nedarām arī avīzē. Var, protams, saasināt kādu problēmu, bet
nevis lai cilvēks ciestu, apzināti.” (6VSV3)