ilze-sulmane-neatrastas-identitates

Recommendations

Info

NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJAS DIENAS LAIKRAKSTU ŽURNĀLISTI POLITIKAS, EKONOMIKAS UN KULTŪRAS LAUKU IETEKMĒ citos akmens džungļos es nokļūšu, mani vienmēr vilks uz šejieni. Savā ziņā uztveru sevi kā lokālpatriots. Es uztveru Rīgu kā centru, Latviju kā pilsētvalsti.” (6ČV3) Būtisku ideju saistībā ar identitāti izteicis VS žurnālists. Viņš kritiski vērtē izplatīto latviešu viedokli, ka „savu” varu kritizēt var tikai latvieši, nevis krievi, arī pilsoņi, arī latviešu bieži lietoto aizvainojošo frāzi neapmierinātības gadījumā braukt prom: „Esmu rīdzinieks, tēvs, Latvijas pilsonis. Galvenā doma, kas jāsaprot arī mūsu latviešu kolēģiem, ko ne visi saprot, ka mēs arī esam Latvijas patrioti. Nevar teikt, ka mēs esam nelabvēlīgi noskaņoti. Protams, ka mēs daudz ko kritizējam, bet arī latvieši kritizē. Mums ir problēma – ja latvieši kritizē varu, tas viņiem atļauts, tās viņu tiesības un tas viņu varā. Bet mums it kā vajadzētu paklusēt. Es īsti neatbalstu tādu viedokli. Ja mēs dzīvojam demokrātiskā un tiesiskā valstī, katram ir tiesības kritizēt, turklāt, ja mēs esam šīs valsts iedzīvotāji, pilsoņi, tas nav naids, bet tas ir konstruktīvi kaut ko uzlabot. Un jāsaprot, ka mēs nenākam no Marsa, mums nav citas pilsonības, mēs nedzīvojam uz čemodāniem, mums nav vienalga, kas būs ar Latviju. Un, ja kas, aizbrauksim. Šeit ir mūsu ģimenes, mūsu bērni, .. domāju, mēs mīlam Latviju ne mazāk kā mūsu kolēģi.” (6VSV3) Nākamajā fragmentā žurnālistes teiktajā saskatāma identitāšu mijiedarbība, kad mīlestība uz tēvzemi mijas ar pieķeršanos Latvijai un rūgtumu pret varu: „Tās ir ļoti personīgas jūtas, kā es izjūtu Latviju. Līdz jaunībai, līdz 25 gadu vecumam es vairāk identificējos ar Krieviju. Jo, pirmkārt, tāpēc, ka tā bija vienota valsts. Otrkārt, vecāki katru vasaru veda mani uz dzimtenei, Pievolgu, tie plašumi.. to grūti aprakstīt. Tu jūti, ka barojies no turienes. Pēc tam sākās iesakņošanās process Latvijā. Ir lietas, kas līdz asarām aizkustina. To jūt, kad kaut kur aizbrauc. Uz kādām siltām zemēm, kā tur var dzīvot?!. Paši lamājamies, ka mums te vēss, mitrs, bet aizbraucot tu saproti, ka labākā vieta, kur tev ir jāatrodas, ir te. Sākoties dzīves otrajai pusei, šī iesakņošanās Latvijā kļūst par dominējošo. Šodien es uzņemu Latviju tā: es saprotu visus vēsturiskos aizvainojumus, vēsi izanalizēju. Man ir aizvainojums par oficiālo valsts attieksmi (kaut ar prātu apzinos, ka te emocijas ir pārsvarā), tas ir katra krieva apziņā Latvijā. Un tas ir tas, kas viņam traucē līdz galam teikt – tas viss ir mans, es to mīlu un to aizstāvēšu, jo tev visu laiku liek izjust tavu „čužerodnostj”. Es to visu saprotu, piekrītu ar prātu, bet iekšēji daudzi krievu cilvēki ar to dzīvo. Tas ir komplekss, tas traucē, sasaista cilvēku.” (6VSS2, tulkots) LA pārstāve uzsver, ka arī jaunās krievu paaudzes identitāte ne vienmēr saistīta ar Latviju, tiek veidotas identitātes, kas tuvākas Krievijai: „Runājot par veco paaudzi, tad, protams, nekādas optimistiskas ilūzijas nav prātīgas. Vidējā un vecā paaudze ar kādu skatījumu bija pirms gadiem desmit, ar tādu viņa būs arī pēc gadiem desmit. Runājot par to jaunatnes daļu, kas kļūst arvien kremliskāka, tad ar šādu noskaņu veidošanu, kā mēs to labi redzam, nodarbojas Saskaņas centrs, kā arī Krievijas tautiešu kustība Latvijā. Krievijas tautiešu kustība vairākos savos pasākumos atklāti sludina, ka darbs ar jaunatni, vēstures izpratne, politiskās nostājas veidošana būs viena no viņu darbības prioritātēm. Mēs redzam, ka rodas virkne dažādu prokremlisku jaunatnes organizāciju. 9. maijs un tā tālāk.” (LAS3) 43
44 NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJAS DIENAS LAIKRAKSTU ŽURNĀLISTI POLITIKAS, EKONOMIKAS UN KULTŪRAS LAUKU IETEKMĒ Cilvēkam, kurš brīvi pārvalda vairākas valodas, kurš komunicē ar abu Latvijas izplatītāko valodu pārstāvjiem, aktuāli kļūst citi, niansētāki jautājumi, piemēram, – vai un kā krievu kultūras pēdas parādās pilsētvidē, ielu nosaukumos: „Valoda, kurā raksti iesniegumu,- manai paaudzei vairs nav grūtību uzrakstīt latviski, angliski, krieviski, nav problēmu. Piemēram, man varētu būt svarīgi: Maskavas forštate vēsturiski ir krievu rajons, kāpēc tur visi ielu nosaukumi ir dubulttulkojums uz latviešu no vācu valodas? Varu izstāstīt vienu stāstu iz forštates dzīves. Piemēram, tur ir tāda ieliņa ar nosaukumu Sarkanā iela, nevis tāpēc, ka tur dzīvotu kaut kādi lielinieki. Vēsturiskais nosaukums Krasnaja. Pēc tam bija Rotte schtrasse. Tad divdesmit pirmajā gadā to pārdevēja par Sarkano, un tā pārdzīvoja visas varas, bet nosaukumam jābūt ..Skaistā?! Jo Krasnaja bija bagātnieku iela un tur bija mūra mājas un dzīvoja bagātnieki v krasivih domah. ..” (TV1) Jaunākās paaudzes krievu žurnālisti uzsver, ka viņi interesējas un raksta par latviešu kultūrā svarīgām norisēm, bet kaut kādas nianses visticamāk saprotamas tikai pašiem latviešiem: „Puškina licejā .. mums bija brīnišķīga pasniedzēja no Latvijas Universitātes – Dagmāra Kokina. Ar viņas palīdzību es iemīlēju latviešu literatūru, bet tas nav asinīs. Par Hermaņa izrādēm. Kad es eju uz „Melnais piens”, tad varu tikai ar prātu to uztvert, jo man nav tā koda iekšā.” (TS2) Respondenti uzsver savas daudzās identitātes, minot vecāku un senču etnisko piederību. Citi izjūt piederību Latvijai brīdī, kad ir aizbraukuši uz ārzemēm vai tikko atgriežas. Citi nevar izšķirties starp tēvzemi, kas ir citur (Krievijā, Baltkrievijā), un Latviju, kas ir dzimtene. Citiem latviskā, Latvijas identitātē ir šauri – tiek pieminēta krievu pasaule un impēriskā identitāte: „Impēriskā domāšana”.. impērija ir pārvaldes forma, deržava, pie kā piederi. Es izjūtu piederību krievu civilizācijai, impērijai. Kontinentam, kurš radījis filozofiskas strāvas, reliģiju, pareizticību. Literatūra, garīgā skola. Man domāt lokālu interešu ietvaros ir garlaicīgi.”(6VSS2) 2010. gadā tā pati žurnāliste pastiprina šo domu, uzsvērdama krievu kultūras, krievu pasaules un Austrumu telpas milzīgo ietekmi pasaulē. No gara titāniem Krievijā ietekmējusies visa Rietumu pasaule un cilvēce kopumā. Savukārt latviešiem ir viņu mazā dzimtene, un „tas viss cirkulē ģenētikas, asiņu līmenī”. Identitātes un valodas bija pastāvīgi diskursi arī ārpus uzdotajiem jautājumiem, piemēram, izsakoties par valodu problēmas risinājumiem: „Nevajadzētu [krievu bērnus] sūtīt latviešu dārziņā. Jo kas ir identitāte – tas ir kultūras kods, ko tev līdz pieciem gadiem ieliek, tas arī paliek pamatā. Kādā valodā šūpļa dziesma, ar to tu sevi identificēsi.”( 6DV2) Valoda un vēsture. Tēmas par valodu kopumā ir līdzīgas tām, kas vairākus gadus un arī tagad, kad valodu jautājums atkal saasinājies, parādās publiskajā telpā. Sastopami tie paši aizvainojumi, tās pašas prasības, neizpratne par valodas lietojuma vai nelietošanas simboliskajām un reālajām sekām. Vecākās paaudzes žurnālisti nerunā latviski, bet intervijā pauduši bažas, ka latviešiem vairs nemāca krievu valodu, savukārt latviešu žurnālisti sašutuši par valodas nezināšanu pat žurnālistu vidē, ne tikai sadzīvē.
Page 1 and 2: NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJAS
Page 3 and 4: NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJAS
Page 5 and 6: 2 NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJA
Page 13 and 14: 10 NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJ
Page 45: 42 NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJ
Page 97 and 98:
94 NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJ
Page 99 and 100:
Page 101 and 102:
Page 103 and 104:
100 NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVI
Page 105 and 106:
Page 107 and 108:
Page 109 and 110:
Page 111 and 112:
Page 113 and 114:
Page 115 and 116:
Page 117 and 118:
Page 119 and 120:
Page 121 and 122:
Page 123 and 124:
Page 125 and 126:
Page 127 and 128:
Page 129 and 130:
Page 131 and 132:
Page 133 and 134:
Page 135 and 136:
Page 137 and 138:
Page 139 and 140:
Page 141 and 142:
Page 143 and 144:
Page 145:
show all

ilze-sulmane-neatrastas-identitates

You also want an ePaper? Increase the reach of your titles

Delete template?

Save as template?