ilze-sulmane-neatrastas-identitates

40
NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJAS DIENAS LAIKRAKSTU ŽURNĀLISTI POLITIKAS, EKONOMIKAS UN KULTŪRAS LAUKU IETEKMĒ
nālās vai organizācijas – tiem bija jāatbild uz jautājumu: „Kas es esmu?”. Intervijas konteksts
daudziem lika kā pirmo minēt profesionālo identitāti, kas vieniem bija žurnālistika vispār, citiem
– saistījās ar konkrēto izdevumu.
Sekojošā fragmentā parādās identifikācija ar profesiju:
„[Esmu]Vispār žurnālists, konkrētajā brīdī savu firmu kaunā nelikšu.” (6NV2)
To ilustrē arī šāds izteikums, kas netieši norāda uz žurnālista kalpošanas lomu – spēju rakstīt
jebkādā pieprasītā veidā:
„Esmu žurnāliste. Ja tu proti zīmēt, tad tu vari uzzīmēt gan zaķi, gan tanku.” (6ČS1)
Dažos gadījumos dominē sava izdevuma patriotisms:
„ Varbūt es [esmu] vairāk konservatīvs nekā citi kolēģi, daudzi jau mainījuši
darba vietu. Vairāk esmu VS patriots. Bet tas nenozīmē, ka viss,- ja ne VS, tad neko.
Būtu interesanti kaut ko pamainīt savā dzīvē, citā avīzē arī.” (6VSV3)
„Strādāju šeit [NRA], nevis [esmu]abstrakts žurnālists” (6NV5)
Nereti diskursā parādās arī viegli slēpta neapmierinātība ar piesaisti vienam izdevumam un
vēlme pēc plašākas auditorijas vai lielākiem, izaicinošākiem uzdevumiem un tematiem, nekā
spēj piedāvāt konkrētais dienas laikraksts:
„Mani saista ar VS. Es varētu arī citur strādāt, ja man dotu brīvību. Esmu vispār
žurnāliste. Pasaules globālie procesi interesē, tas ietekmē arī Latviju un indivīdus
Latvijā. Globalizācija, informācijas sabiedrība. Intervijas ar cilvēkiem, kas domā
planetāri.” (6VSS2)
Dienas komentētājs uzsver, ka identificējas ar konkrēto laikrakstu, jo tas ir labākais (2006.
gada intervijā):
„Ja es domātu, ka ir kāda labāka, perspektīvāka [avīze], es domātu, kā uz turieni
aiziet. Nav nācis prātā.”(6DV2)
Individuāla vispārcilvēciska, profesionāla un izglītības identifikācija saskatāma šajā izteikumā:
„Es sevi bieži neidentificēju kā žurnālistu. Es esmu cilvēks. Bet man patīk sevi
uzskatīt ka [esmu] nedaudz profesionalizējies diletants [vēsturnieks], nekas vairāk,
kas ir iegājis žurnālistikā. Vēstures joks.”(6ČV3)
Runājot par žurnālistu identitātēm, tās tiek saistītas ar nacionālām īpatnībām un mentalitātes
atšķirībām, kas, pēc izteikuma autora domām, izpaužas arī žurnālista attiecībās ar varu un
rakstības stilā:
„Kas attiecas uz latviešu un krievu žurnālistiem, man liekas, ka krievu žurnālisti
vienmēr ir bijuši savā ziņā partizāni un huligāni daudz lielākā mērā nekā latvieši.
Varbūt tas ir ar mentalitāti saistīts, tas arī ir saistīts ar to, ka nejūt saistību ar varu
tik ļoti un nejūti tik ļoti to varas partiju ietekmi uz sevi.” (6ČV3)