ilze-sulmane-neatrastas-identitates

50
NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJAS DIENAS LAIKRAKSTU ŽURNĀLISTI POLITIKAS, EKONOMIKAS UN KULTŪRAS LAUKU IETEKMĒ
Šis vērojums liek secināt, ka laikraksta redakcionālā līnija, tajā ierastais kopīgais habitus ir tas,
kas lielā mērā mijiedarbojas ar darbinieka uzskatiem un ietekmē publikāciju saturu, tātad žurnālistikas
praksi, bet individuālās identitātes izpausmes „aci pret aci” sarunās nav tik konfrontējošas.
Telegraf-a jaunās paaudzes žurnālistes 2010. gadā izteiktās pārdomas par kopienām rāmētas
kā mediju konstruētas, atzīstot, ka vienīgi kultūrā un mākslā parādās kādas grūti formulējamas
atšķirības. Tomēr tieši kultūra ir tā, kas varētu vienot. To viņa arī atklāj, atsaucoties uz latviešu
valodas kultūras pasākumu reālijām, kurās piedalījusies. Intervijas fragments parāda tendenci
kultūras cilvēkiem bagātināties no abu valodu un kultūru telpu pienesuma pat tad, ja jāatzīst, ka
ne viss citā kultūrā izprotams un pieņemams kā savs:
„Es pateikšu atklāti. Realitāte liek man par to aizmirst. Bet tādi .. jautājumi, ka
mums vajag krievu žurnālistiku vai kas cits par krievu žurnālistiku, man liek par to
atcerēties, ka mēs dzīvojam sabiedrībā, kur galvā ir divas kopienas. Un, aizejot uz
„Ziedonis un Visums”, es zinu, ka es piederu citai kopienai, es nevaru uztvert visu
to, kas ir [izteikts] par Latviju, par pasaules [izjūtu], ko var [saprast] cilvēks, kas
sēž man blakus un ir latvietis. Un tādos brīžos es ļoti asi izjūtu to.” (TS2)
Šis citējums uzskatāmi demonstrē, ka realitātē dažādu kolektīvo identitāšu pārstāvji labi sadzīvo
un ka savējo un citu dalījums ir vairāk disksursīvs, konstruēts („galvā divas kopienas”).
Respondente uzsvērusi arī, ka dažādu etnosu kultūras kodus pilnībā pieņemt par saviem nav
vajadzīgs, tomēr tos var mēģināt iepazīt un izprast, gan savstarpējā komunikācijā, gan ar kultūras
un mākslas palīdzību.
Tiek uzsvērts arī fakts, ka sadzīvē un biznesā kopienu nošķirtība nav jūtama, bet tā tiek konstruēta
medijos un parādās kultūrā:
„Piemēram, mans vīrs ir mikrolīmeņa biznesmenis. Viņš saka, - par ko jūs visi
runājat, kādi latvieši, kādi krievi, ja biznesa vidē viss notiek nevis pēc nacionalitātes,
bet pēc biznesa likumiem! .. Bet, tiklīdz lasu avīzi, tā parādās latviešu un krievu
kopiena. Un, izrādās, mans partneris dzīvo latviešu, bet es – krievu kopienā. Tādā
sadzīviskā un biznesa līmenī varbūt nav, bet kultūras līmenī gan es to izjūtu.”(TS2)
Telegraf pārstāvis, izsakoties par kopienām Latvijā, no vienas puses, uzsver kraso nācijas
dalījumu divās kopienās (pretstatā idejai par pamatnāciju/valsts nāciju/titulnāciju un minoritātēm),
no otras puses – apliecina šo kopienu mijiedarbību:
„[J: Vai šīs kopienas strikti nodalītas?] .. Ir tāda pelēka, neizteikta saskarsmes
zona, kura noteikti vai nu paplašinās, vai samazinās, un ir cilvēki, kas pietiekami
komfortabli jūtas gan vienā pusē, gan otrā. Man ir vienlīdz komfortabli gan ar latviešu
draugiem krogā pie alus vai krievu draugiem pie šņabja...”(TV1)
Jaunās paaudzes Dienas žurnāliste atzīst arī mediju atbildību:
[Divas kopienas], tā arī ir problēma, bet politiķiem tā ir [vēl lielāka]. Mediji ir
līdzatbildīgi, jo raksta vai ziņo savai auditorijai. Un diemžēl, izslēdzot to otru auditoriju.
Jo praktiski, piemēram, „Telegraf”, „Vesti Segodņja”, „Čas”, tāpat „Diena”,
„Neatkarīgā Rīta Avīze” un „Latvijas Avīze” tomēr neziņo latviešiem un krieviem.
„Diena” mēģināja izdot krievu versiju, bet tā nobruka. Mediji nevieno šīs grupas.
Mediji palīdz vairāk šķelt, tā ir tiesa. „Latvijas Avīze” ir uzskatāms piemērs. Es
domāju, ka „Diena” to nedara, mēs esam centušies” (DS11)