ilze-sulmane-neatrastas-identitates

NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJAS DIENAS LAIKRAKSTU ŽURNĀLISTI POLITIKAS, EKONOMIKAS UN KULTŪRAS LAUKU IETEKMĒ
raksturīgu iezīmju dominēšana, kā arī līdzīgas ideoloģijas vai kādas partijas atbalstīšana nav
saistīta tikai ar medija valodu, bet atrodama abu valodu mediju vidē (piemēram, NRA un Čas
žurnālistu diskursi par profesionālajām vērtībām un politisko simpātiju tuvināšanās pirms PLL
publiskas noiešanas no politiskās skatuves).
Žurnālistikas un politikas lauku mijiedarbība: habitus vērtējums
Žurnālistikas un politikas lauka spēlētāju kopējais habitus izpaužas, pirmkārt, kā šo lauku
spēlētāju brīva pārvietošanās no viena lauka uz otru, gan mainot nodarbošanos (lomas maiņa var
būt formāla vai neformāla), gan saglabājot abas lomas. Tas ir vienkāršākais un pamanāmākais
variants. Otrkārt, jārunā par habitus līdzībām, kas parādās šādi:
• Žurnālistiem un politiķiem nereti ir līdzīga vai kopīgi iegūta izglītība (politoloģija, komunikācija,
filozofija, jurisprudence), politiskā piederība vai simpātijas, pagātnes ideoloģiskais
darbs saistībā ar presi.
• Abu lauku spēlētājiem tas pats vai līdzīgs citu aktoru loks: žurnālistiem – citētie avoti,
eksperti, sabiedrisko attiecību materiāli; politiķiem – tie paši eksperti kā programmu izstrādātāji
un PR firmas, tēlu veidotājas, kuru darbinieki var būt bijušie kolēģi komunikācijas
vai politoloģijas studijās.
• Līdzīgi diskursi – pretinieka ignorēšana, vēršanās pie savējiem, argumentācijas veidi,
kas saistās ar pretinieka kritiku vai nolamāšanu, problēmu rāmējums, tās identificējot,
bet mazāk runājot par cēloņiem, vēl retāk - par sekām, gandrīz nemaz – par risinājumu
meklējumiem.
• Līdzīgas taktikas, prakses – nevis diskutēt esošo organizāciju ietvaros, bet radīt jaunas:
žurnālistu organizācijas/politiskas partijas; cilvēkus pieņemt un atlaist pēc politiskās
piederības, ne profesionāliem kritērijiem. Tās izpaužas faktā, ka, nespējot demokrātiskā
diskusijā pieņemt visus profesionālās vides dalībniekus apmierinošus lēmumus, tiek radīta
jauna žurnālistu organizācija (līdzīgi kā tiek arvien dibinātas jaunas partijas, veicinot
šķelšanos, nevis kopīgu vērtību rašanos esošo organizāciju ietvaros).
• Nereti vērojama līdzīga attieksme pret ētiku un likumību: slikti funkcionējoši, visu profesionālo
vidi neaptveroši profesionālās ētikas kodeksi žurnālistikas laukā, kā arī vēlu ieviesti
un formāli kodeksi politikas laukā (Saeimas deputātu ētikas kodekss). Žurnālistiem nav
uzraudzīšanas mehānisma ētikas kodeksu ievērošanā, to neaizstāj arī vājie atskaitīšanās
mehānismi no sabiedrības puses. Savukārt deputātu zvēresta nolasīšanas formalitāšu pieprasīšana,
bet būtības izvērtēšanas profanācija apliecina ētikas komisijas un ētisku lēmumu
nesvarīgumu deputātu, politiķu vidē. Netiek saprasta atšķirība starp likumu normām un
ētikas normām, uzskatot, ka to pārkāpums pierādāms līdzīgi, kā tiesājot par likumpārkāpumiem.
Gan politiķi, gan arī vairāki žurnālisti intervijās publiski atzinuši, ka pietiek ar
likumu formālu ievērošanu, ētiku uzskatot par greznību, kas taupāma labākiem laikiem.
• Uzsverama arī žurnālistikas un politikas lauka spēlētāju atkarība (īpaši krīzes laikā) no
lielo ekonomisko grupējumu finansējuma, mazāk no sabiedrības – auditorijām vai vēlētājiem:
nelielās auditorijas nevar finansēt mediju vai mazskaitlīgie atbalstītāji – savas
partijas.
• Vērojamas līdzīgas sociālās identitātes abu lauku aktoriem, to daudzveidīgs sajaukums:
nacionālā, pilsoniskā, etniskā, kosmopolītiskā, padomju, teritoriālā, eiropeiskā, impēriskā
krievu pasaules. Redzams, ka līdzīgi kā sabiedrībā kopumā atrodami žurnālisti ar
skaidru nacionālās vai etniskās piederības izjūtu; tādi, kuru nacionālā identitāte ir drīzāk
minoritātes, ne valstnācijas identitāte; tādi, kuri formāli identificē sevi ar minoritāti, bet
125