ilze-sulmane-neatrastas-identitates

NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJAS DIENAS LAIKRAKSTU ŽURNĀLISTI POLITIKAS, EKONOMIKAS UN KULTŪRAS LAUKU IETEKMĒ
starpā plēšas... Vienotība ir zem jautājuma zīmes, manuprāt. Un par PLL, protams,
laikrakstam nekādas dižās simpātijas nav pret PLL .. Zaļie un zemnieki vairāk tiek
balstīti šajā avīzē, .. kaut gan arī [tie] reizēm diezgan populistiski uzvedas, bet kaut
kā tās simpātijas vairāk ir.” (LAs2)
LA žurnāliste nosauc tēmas, kas raksturīgas tikai šajā avīzē un nav atrodamas citos laikrakstos,
proti, sekošana līdzi Krievijas ietekmes pieaugumam Latvijā, Krievijas tautiešu kustībai
un ietekmei Baltijā:
„Ir, piemēram, tāda Krievijas tautiešu apvienība, .. tā darbojas Krievijas vēstniecības
paspārnē Latvijā, un daudz kas tur tiek darīts ar Krievijas augstāko
amatpersonu un vadības ziņu. Šādas identiskas kustības tiek audzētas ļoti daudzās
valstīs, katrā ziņā Baltijas valstīs tās strādā pilnīgi pēc vienas receptes. Kā Igaunijas
drošības policija ir izpētījusi un savos gada pārskatos, .. šajās Krievijas tautiešu ..
sanāksmēs piedalās arī Krievijas specdienestu cilvēki. Šī kustība ir daudz slēgtāka
nekā politiskās partijas. No šīs kustības var saņemt un tālāk nodot tikai oficiālo informāciju.
Patiesībā Latvijas Avīze ir vienīgā, kas par to raksta. .. Mūs it kā informē,
bet cenšas turēt pa ļoti lielu gabalu.”(LAS3)
Telegraf redaktore savu laikrakstu 2006. gadā raksturo galvenokārt sakarā ar tā orientāciju
uz pilsoņiem, salīdzinājumā ar VS, kas pauž nepilsoņu noskaņojumu:
„Mūsu auditorija, domāju, ir vairāk pilsoņi, kas mīl šo zemi. Avīze ir kritiska,
analītiski kritiska.”(6TS5)
Žurnālisti laikrakstu raksturojuši kā demokrātiski orientētu, kā paraugu minot Dienu, galvenie
vērtējuma atslēgas vārdi - neitralitāte un objektivitāte. Daži žurnālisti 2006. gadā atzina saistību
ar Jauno laiku laikraksta īpašnieka simpātiju dēļ.
Telegraf jaunais redaktors 2010. gadā laikraksta auditoriju tēlaini salīdzina ar ģimeni. Tiek
uzburts vesels stāsts, kurā raksturota mērķa auditorija, izceļot laikraksta toni, kas orientēts uz
apmierinātajiem cilvēkiem, nevis tiem, kuri vaimanā vai gaida uz valsti:
„Kad saviem žurnālistiem raksturoju to lasītāju, kuru mēs gribam pievilkt, lai
viņš mūs mīlētu, es piedāvāju tādu piemēru: man ir izgudrota ģimene, kura dzīvo
trīsistabu dzīvoklī Pļavniekos; tēvs - kvalificēts darbinieks, varbūt elektriķis vai inženieris,
kurš treknajos gados pelnīja labi, pāri tūkstotim; māte - bez darba un jau
pat bez pabalsta, jo viņa ir grāmatvede, kas reizi nedēļā draudzenes firmai piepalīdz
sataisīt papīrus, saņemot par to simtnieku mēnesī. Un vēl ar viņiem dzīvo vecmāmiņa,
pensionēta skolotāja, un viņiem ir bērns 11- 12 gadu vecumā. Viņi, vecāki, ir
aktīvi darba tirgū, viņi .. ir diezgan daudz .. pabraukājuši pa Eiropu, viņus interesē,
kas tur notiek, un, pateicoties savam darbam, viņi prot drusciņ arī angliski, viņi ir
atvērtāki. Visa tā nacionālā, etniskā, lingvistiskā un līdzīga problemātika viņiem
rūp, bet, pateicoties diezgan labai izglītībai un kultūras līmenim, nav tāda ieraduma
meklēt savas nelaimes vaininiekus kaut kur ārpusē. Varbūt arī ir ārpusē, bet
pirmais, ko viņi meklē: ko personīgi es izdarīju nepareizi,- atšķirībā no Čas un Vesti
Segodnja lasītājiem, kuriem vienmēr ir vainīgs kaut kas cits, tikai ne paši.” (TV1)
Vesti Segodnja organizācijas identitāte raksturota kā sarežģītāka, uzsverot saikni ar senču
dzimteni:
57