ilze-sulmane-neatrastas-identitates

26
NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJAS DIENAS LAIKRAKSTU ŽURNĀLISTI POLITIKAS, EKONOMIKAS UN KULTŪRAS LAUKU IETEKMĒ
jebkuru amatu, kas apgūstams īsā laikā. Žurnālistikas lomas tiek klasificētas arī pēc to atšķirīgajiem
funkcionālajiem laukiem: informatīvā žurnālistika, viedokļus veidojošā, izklaidējošā,
literārā (Keeble, 2005, 124).
Žurnālista lomas izpratne ir saistīta arī ar sabiedrības priekšstatiem un gaidām pret šo profesiju.
Tomēr žurnālista lomas izpratne visvairāk ir atkarīga no viņa paša priekšstatiem un gaidām,
izvēloties nodarbošanos. Šīs gaidas regulē viņa attieksmi un uzvedību, un izpratne par savu lomu
ietekmē tālāko profesionālo darbu, piemēram, mijiedarbību ar avotiem, ziņu atlasi un pasniegšanu.
Pētniece K. Džonsone-Kartē (K.Johnson-Cartee) ir teikusi, ka žurnālisti ir pārliecināti
par savu lomu sniegt sabiedrībai patiesas ziņas un saista šo iespēju ar savu izglītību un darba
pieredzi. Tātad viņi neredz sevi kā pašu stāstītā stāsta dalībniekus, bet gan kā reportētājus par
reāliem faktiem (Johnson-Cartee, 2005, 76).
Citu redzējumu uzsver B. Koens (B.Cohen). Viņš secinājis, ka žurnālisti vienlaikus tic divām
preses lomas interpretācijām, jūtoties kā abu šo atšķirīgo koncepciju daļas: reportieris reizē ir
gan neitrāls ziņu savācējs, gan aktīvi piedalās sabiedriskajos procesos (Johnstone, etc., 1972,
524). Arī pētnieki D.Vīvers (D.Weaver) un K.Vilhoits (C.Wilhoit) norāda uz žurnālistu šķietami
pretrunīgajām lomām – esot gan objektīviem informētājiem, gan subjektīviem interpretētājiem
(Weaver, Wilhoit, 1996, 127). Pastāv arī teorija, ka iepriekš minētie uzskati ir atkarīgi no profesionālās
pieredzes ilguma. Tiek secināts, ka, darbojoties žurnālistikā, laika gaitā mainās uztvere
par žurnālista lomu sabiedrībā: no neitralitātes uz mēģinājumiem ziņas skaidrot, iesaistīt tās
plašākā kontekstā (Plaisance, Skewes, 2003, 835).
Savukārt autoru grupa (G.Stone, M.W. Singletary, V.P.Richmond) izvirzījusi jautājumu par
cēloniskajām sakarībām, - proti, vai personas darbs ietekmē viņa pārliecību un uzskatus, vai
arī viņa pārliecība un vērtības ietekmē darba izvēli (Stone, Singletary, Richmond, 1999, 148).
Viņi piedāvā trīs žurnālistikas „skolas”, saistot žurnālistu darba stilu ar viņa pārliecību par
žurnālistikas funkcijām, un klasificē žurnālistus pēc to pārliecības: 1) tradicionālā jeb neitrālā,
2) interpretējošā un 3) aktīvā jeb provokatīvā žurnālistika (Stone, Singletary, Richmond, 1999,
146). Šīs klasifikācijas elementi nav savstarpēji izslēdzoši, piemēram, interpretējošā žurnālistika
var būt provokatīva vai neitrālā – interpretējoša. Tas pats attiecas arī uz lomām un funkcijām,
piemēram, pētnieku Vīvera un Vilhoita definētās mediju funkcijas - interpretatīvā/pētnieciskā,
informācijas izplatīšanas, varas pretinieka un izklaides funkcija (Weaver, Wilhoit, 1996, 137-
140). Tās visas var būt gan līdzvērtīgi svarīgas, gan, noteiktā vietā un laikā dominējot vienām,
citas var palikt otrā plānā.
Vēl viena tipoloģija piedāvāta S. Pasti veiktajā Sanktpēterburgas žurnālistu pētījumā 3 . Autore
izmantojusi kvalitatīvās metodes, tomēr, tā kā tās ir lielā mērā strukturētas intervijas, viņas piedāvātās
tipoloģijas izriet vairāk no teorētiskiem konceptiem, nevis balstās empīriskajos datos,
samērā mehāniski dalot žurnālistus tradicionālistos - ar padomju pieredzi, un mūsdienīgajos, kuri
seko Rietumu žurnālistikas tradīcijai. Domāju, ka šis paaudžu dalījums ir pārlieku mehānisks un
vienkāršots, jo pati autore dod piemērus, kuros redzams, ka žurnālisti lieto vecās pieejas jaunos
apstākļos, kalpodami ne vairs vienai politiskai doktrīnai, bet viena saimnieka (īpašnieka) interesēm
vai biznesa apsvērumiem. Līdz ar to žurnālistu grupējumam vajadzētu būt niansētākam,
kas labāk raksturotu reālās lomu izpratnes variācijas.
Kā redzams, dažas no minētajām klasifikācijām ir grūti pielietojamas pētniecībā, piemēram,
žurnālistiem aptaujās parasti jāizvēlas sev svarīgākās lomas kā savstarpēji izslēdzošas, uzsverot
to pretrunas, nevis vairāku lomu vienlaicīgas vai situatīvas pildīšanas iespēju.
Tāpēc, manuprāt, auglīga pieeja piedāvāta N. Karpentjē (N.Carpentier) pētījumā, kurā
analizētas mediju profesionāļu identitātes (Carpentier, 2005, 199-219). Balstoties uz E.Laklo
(E.Laclau ) un Č.Mufes (Ch.Mouffe) diskursa teoriju, kā arī sešām normatīvajām žurnālistikas
teorijām, viņš piedāvā identitāšu četrus komponentus – profesionālo saikni ar mediju organi-