NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJAS DIENAS LAIKRAKSTU ŽURNĀLISTI POLITIKAS, EKONOMIKAS UN KULTŪRAS LAUKU IETEKMĒ kas palīdz stereotipizēt „citus kā tādus” un šo tēlu piesaistīt konkrētiem zināmiem kaimiņiem, biznesa partneriem, draugiem. Viņš uzsver, ka tādējādi ir bijis jāpārvar tas tēls, kas veidojies par tuvējo līdzpilsoni, tā vietā jāliek mitoloģiskais ļaunais, vispārīgais cits (Bauman, 2000, 180). Viņš parāda, ka ir maz korelācijas starp personisku un abstraktu tēlu. Kas ļauj tiem eksistēt vienlaicīgi? Personiskais tēls ir morāli piesātināts, abstraktais – morāli neitrāls, tīri intelektuāls. Pārliecinošais intelektuālais stereotips var pārstāt darboties tad, kad sākas personiskas attiecības. Izslēgšanas stratēģija ir cilvēku grupu izdalīšana pēc to kultūras vai to dabas īpatnībām. Latvijas apstākļos svešais, cits ir – okupants, kolonists, „Maskavas roka”, piektā kolonna (latviešiem), vai arī latviešu etnokrāti, „fašisti”, „atsaldētie nacionālisti”, naciķi (krieviem). Tātad vispārinātais svešais ir neapstrīdami ļauns. Toties ikdienā visapkārt esošie kaimiņi, darba biedri un draugi, atsevišķi latvieši/krievi var būt ļoti simpātiski. Bet Latvijā gandrīz nav iespējama fiziska distancēšanās, tātad teritoriāla norobežošanās - okupanti, interfrontisti neaizbrauca, latvieši joprojām runā savā valodā un cīnās par tās publisku lietošanu, jo nav viendabīgu, vienas nacionalitātes apdzīvotu rajonu, izņemot lielās pilsētas un vairākus pagastus Latgalē. Norobežošanās no svešā vairāk bijusi garīga, psiholoģiska: neatkarības atjaunošanas sākumā ap savām problēmām un pagātnes sāpi organizējās latvieši, patlaban to dara nepilsoņi, krievi, reizēm mēģinot norobežoties arī fiziski, privātās darba vietās pulcējot ap sevi tikai „savējos”. Arī Baumana minētā apmātība ar drošību, tas, ka ‘cits’, svešais jauc kārtību, apdraud citu cilvēku drošību un tādējādi raisa nevēlamo personu izolāciju, deportēšanu, - šie mehānismi ir pamatā svešo, imigrantu konstruēšanai politiskajā un mediju diskursā. Tas var raisīt vēlmi atriebties, un process kļūst nebeidzams. Tas redzams arī latviešu un krievu attiecību vēsturē un to reprezentācijā. Sākumā upuris, cietušais bija latvietis, bet pēc neatkarības atgūšanas un etnopolitikas definēšanas par „latviešu etnokrātu”, „fašistu” „upuriem” mediju telpā kļuva arī Latvijas krievvalodīgie iedzīvotāji, paužot aizvainojumu par zaudētajām privilēģijām un statusa maiņu. Latviešu trauma un upura izjūta joprojām paliek, kamēr publiskajā telpā arvien tiek apstrīdēts vai dažādi interpretēts okupācijas fakts un LR valstiskums apšaubīts. Savukārt arvien pieaugošās krievvalodīgo iedzīvotāju pārstāvošo līderu prasības liek nostāties aizsardzības, attaisnošanās vai konformisma pozīcijās. Sabiedriskās domas aptaujas, pētījumi par vērtībām vai etnisku konfliktu iespējamību parāda, ka mediju disksursi konstruē konfliktus un ir naidīgāki nekā savstarpējās attiecības realitātē vai pētniecisko interviju diskursos. Žurnālistika mēdz runāt par tipisko, vispārīgo ar konkrētiem, atsevišķiem gadījumiem, piemēriem, cilvēkiem. Tiklīdz ir runa par tepat esošo konkrēto cilvēku (ne vispārinātu, psiholoģiski atsvešinātu varas pārstāvi), naidīgo, distanci radošo epitetu ir daudz mazāk. Žurnālisti ne tikai uzrunā šo dažādo kolektīvo identitāšu pārstāvjus. Viņi paši pieder kādām reālām vai iedomātām kopienām, viņu pašu sociālās identitātes var būt sarežģītas, daudzveidīgas, apstrīdētas. Jautājums ir par to, kas notiek, žurnālista sociālajai identitātei nonākot pretrunā ar darba devēja vērtībām, politiskajām simpātijām, attieksmēm, emocijām un darba uzdevumiem. Vai notiek vērtību pārvērtēšana, pielāgošanās, aiziešana? Žurnālistu emocionālais darbs (Hochschild, 2003) izpaužas dažādās pakāpēs un veidos, - vienas profesijas ietvaros to dažos gadījumos var, bet citos, manuprāt, pilnā mērā nevar saukt par emocionālā darba pārdošanu (ekspluatāciju) tā tiešā nozīmē, piemēram, ja emociju darbs ir pilnībā darbinieka pārliecības vadīts un saistīts ar viņa paša personisko emociju izpausmi/radošu pašizpausmi. Īsta emocionālā darba pirkšana notiek tad, ja darbinieks šķir savas personiskās emocijas (vai pat tās ir pretrunā) no tām, ko sagaida darba devējs/klients starppersonu saskarē. Runājot par mediju darbiniekiem, emociju darbs ir atšķirīgs: 1) dažādās komunikācijas specialitātēs, 2) strādājot dažādos amatos žurnālistikā un 3) gadījumos, kad izpratne par žurnālista 17
18 NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJAS DIENAS LAIKRAKSTU ŽURNĀLISTI POLITIKAS, EKONOMIKAS UN KULTŪRAS LAUKU IETEKMĒ lomu ir atšķirīga. Tā, piemēram, varētu atšķirties tas, cik lielā mērā darbinieks izjūt, ka viņa emocionālais darbs tiek pirkts, salīdzinot žurnālistu un sabiedrisko attiecību jomā strādājošo. Žurnālists, kas izvēlējies mediju, kura politika atbilst viņa uzskatiem, uzdodot kritiskus un uzbrūkošus jautājumus opozīcijas politiķu pārstāvjiem, iespējams, mazāk jutīs vajadzību tēlot (spēlēt) savas emocijas nekā sabiedrisko attiecību darbinieks, kas ‘spēlē’ sava darba devēja labā, iekšēji neatbalstot viņa uzskatus.
Change language