ilze-sulmane-neatrastas-identitates

Recommendations

Info

NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJAS DIENAS LAIKRAKSTU ŽURNĀLISTI POLITIKAS, EKONOMIKAS UN KULTŪRAS LAUKU IETEKMĒ Krievu žurnālisti saka, ka viņi reaģē uz latviešu preses uzbrukumiem un apvainojumiem, un tieši to pašu var dzirdēt intervijās ar latviešu žurnālistiem, kas tikai reaģējot uz krievu mediju naidu kurinošajiem materiāliem. Savukārt Telegraf žurnāliste liek paskatīties arī dziļāk, meklējot cēloņus naidīgā diskursa izpausmēm: „Tur ir principiāls jautājums, kāpēc Mamikinam bija tieši šie trīs atbilžu varianti, kāpēc pēdējais variants [ka Latvijas valsts izveidošana bija kļūda] vispār ir iedomājams šajā valstī šajā brīdī? ..Visas integrācijas programmas bija vērstas uz to, lai šāda atbilde vispār nepastāvētu, bet, lūk, šī atbilde ir joprojām dzīva un cilvēki par to nobalsojuši. Kas ir vainīgs? Mediji ir tikai daļa no realitātes konstruēšanas. Es domāju, ka kolektīvās vai ģimeniskās atmiņas ir daļa, kas veido kopienu. Jo ir tā vēsture katrai ģimenei, kāda viņa ir. Man dažreiz arī rodas jautājums, kāpēc manējie ir atbraukuši uz šejieni, kāpēc man ir jāizjūt kaut kāda laimes sajūta, ka esmu šeit un traucēju dzīvot laimīgi latviešiem, kam šī zeme ir domāta.”(TS2) Šajā izteikumā labi redzams, cik svarīgi kolektīvo identitāšu veidojoši elementi ir kopīgas atmiņas, individuālā (vai ģimenes pieredze), kas apstiprina vai noliedz publiski izplatītās vēstures interpretācijas un mītus. Politikas un mediju kopēja atbildība. NRA komentētājs uzsver, ka tieši iekšpolitiskās kļūdas (gan neminot, kādas tieši un ko varēja darīt citādāk) rada augsni Krievijas politikas ietekmei Latvijā: „Nemiers ir avīzēs un politikā, tie virtualizē īstenību. Tā nav reālās īstenības objektivitāte. Politika padarījusi Krievijas politikas iespaidu lielāku nekā pirms desmit gadiem. Tautiešu aizstāvības programmai ir ietekme. Krievu pasaules rekonstrukcija ir principā pozitīva, ja vien viņa kontaktējas ar diasporu kultūras līmenī. Ja viņa nenāk ar savu mēru, ka politikai jābūt tādai pašai kā Krievijā (tiek piedāvāts padomju vai Krievijas etalons). Tas jau pārsniedz robežas. Domā, ka agri vai vēlu būs tā, kā viņi grib. Protesta noskaņojums ir auglīga augsne. Ja nepiedāvājam neko, izņemot konfrontāciju abās pusēs. Tā nav dilemma, bet nekvalitatīvs piedāvājums no abām pusēm.”(NV2) Čas komentētājs uzsver pamatnācijas atbildības un pretimnākšanas nepieciešamību, kā piemēru minot igauņu pasākumus, kuri mazina spriedzi starp sabiedrības grupām: „Savā ziņā latviešiem, ja viņi sevi uztver kā galvenos, galveno etnosu, būtu jāmācās iecietība. Jo es zinu ļoti daudzus krievus, kas mēģinājuši sākt runāt latviski, un tas beidzās ļoti bēdīgi: atnāk nolaistām ausīm, sak’ es jau patrenētos, tur sāk par mani ņirgāties, viens pāriet uz krievu valodu, cits sāk saukāties par stulbo krievu. Būtu šī pretimnākšana, arī otra puse izrādītu pretimnākšanu. Krieviem radusies sajūta: neko man neiedos, ko izplēsīšu, tas būs mans. Valsts, šī valsts nekad neko man nav devusi, var izplēst ar bezkaunību, visādām citādām metodēm, bet ne no brīva prāta. .. Tā kā igauņi bieži dara, viņi to nepasniedza kā atkāpšanos, kā sakāvi, bet „mēs viņiem devām šīs tiesības, nevis mūs piespieda”. Kāds ir rezultāts? Tallinā faktiski krievu partiju nav. Jo viņi saprata, ka viņiem nekas nedraud, šī valsts saprot viņu problēmas. Bet mums: tam, kam ir vara, jāsper pirmais solis.” (6ČV3) 51
52 NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJAS DIENAS LAIKRAKSTU ŽURNĀLISTI POLITIKAS, EKONOMIKAS UN KULTŪRAS LAUKU IETEKMĒ Kā redzams, valodas lietojums nekorelē ar ideoloģiju, profesionāliem vai politiskiem uzskatiem, respondenta vecums gan. Tāpēc apstiprinās tēze, kas parādījusies arī publiskajā telpā – tikai valodas prasme un pilsonība nav tieši saistāma ar pieķeršanos zemei un valstij, bet noteicošie ir politiskie uzskati, ģeopolitiskā orientācija, padomju mantojums vai identificēšanās ar impērisko identitāti. Nākotnes novērtējums. Optimisms nākotnes novērtējumā žurnālistu diskursā saistās ar paaudžu maiņu, kad nesaskaņas vēstures jautājumu atšķirīga traktējuma dēļ, viņuprāt, kļūs nebūtiskas, kā arī ar kopīga „svešā” konstruēšanu, kas tuvinās latviešus un krievus Latvijā: „.. būs citi izaicinājumi, būs imigrantu pieplūdums, diemžēl, līdz ar to parādīsies jaunas problēmas. Latvieši un krievi redzēs, ka mēs esam viens otram tuvāki nekā iebraucēji. Notiek paaudžu maiņa. Kam nav valodas problēmas, nav vēstures astes .. Nevar teikt, ka visi latvieši ir rietumnieki, bet krievi – padomju cilvēki. Visi vairāk vai mazāk dzīvojām Padomju Savienībā. Nevar tā viens otram pārmest, ka vieni – sliktie okupanti, kolaboranti, bet visi pārējie – baltie.” (6VSV3) Cits žurnālists paredz aktīvu rīcību un konfliktus, ja latvieši nepiekāpsies krievu prasībām (2006. gada intervija): „Ir runa par to, lai šī valsts beidzot iegūtu kādu stabilitāti... Lai šajā valstī cilvēki sāk vienkārši savā starpā runāt... Kāda tad ir izvēle? Vai nu tie krievi izies uz ielas un savu tik un tā dabūs, vai mēs ar viņiem runāsim normāli un risināsim problēmas.” (6ČV3) Žurnālistu diskursos neparādās izvirzīto un aprakstīto problēmu iespējamo risinājumu rāmējums. Par notiekošo tiek vainoti politiķi, tikai pa retam interviju diskursos ieskanas atziņa, ka procesi notiek visā sabiedrībā un ka arī mediji, kuri tik cītīgi „seko” politiķiem, ir atbildīgi par naidīgajiem diskursiem un atsvešinātību, jo viņi definē, identificē parādības un konstruē identitātes. Jaunākās paaudzes teiktajā vairāk redzama „cita” izpratne, turpretī vecākās paaudzes atbildēs vairāk sastopamas pretenzijas un kritika, otras puses vainošana, ignorējot jebkādu savu atbildību. Jāatzīst, ka tēze par paaudžu atšķirībām un problēmu pazušanu līdz ar paaudžu nomaiņu nav īstenojusies, vismaz laika posmā no interviju sākuma līdz 2012. gadam: notikumi pie Uzvaras pieminekļa ar aktīvu jauniešu iesaistīšanos SC pasākumos un oranži melno lentīšu demonstrēšana, kā arī jaunās paaudzes aktivitātes VL atbalstam liecina, ka pretstāvošās identitātes tiek no jauna konstruētas un atražotas, un divdesmit gadu laikā abu „pušu” aizvainojumu brūcēm netiek ļauts sadzīt. Secinājumi Salīdzinot dienas laikrakstu žurnālistus laika perspektīvā, jāsecina, ka laikrakstu politiku noteicošās figūras mainījušās samērā maz, bet pēcinterviju laikā parādījusies tendence mediju telpā atgriezties tipiskiem padomju laikā strādājušiem žurnālistu un politiķu paaudzes pārstāvjiem, palielinājies arī vīriešu īpatsvars atbildīgos amatos. Žurnālistu izteikumi abos interviju periodos apstiprina jau aptaujā gūto secinājumu, ka dienas laikrakstu žurnālisti ir ļoti heterogena grupa, ko raksturo atšķirīga pašidentifikācija un atšķirīgi diskursi par tādiem identitātes elementiem kā valoda, vēstures izpratne, kultūra.
Page 1 and 2:
NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJAS
Page 3 and 4: NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJAS
Page 5 and 6: 2 NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJA
Page 13 and 14: 10 NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJ
Page 53: 50 NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJ
Page 103 and 104: 100 NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVI
Page 105 and 106:
102 NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVI
Page 107 and 108:
Page 109 and 110:
Page 111 and 112:
Page 113 and 114:
Page 115 and 116:
Page 117 and 118:
Page 119 and 120:
Page 121 and 122:
Page 123 and 124:
Page 125 and 126:
Page 127 and 128:
Page 129 and 130:
Page 131 and 132:
Page 133 and 134:
Page 135 and 136:
Page 137 and 138:
Page 139 and 140:
Page 141 and 142:
Page 143 and 144:
Page 145:
show all

ilze-sulmane-neatrastas-identitates

Create successful ePaper yourself

Delete template?

Save as template?