ilze-sulmane-neatrastas-identitates

Recommendations

Info

NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJAS DIENAS LAIKRAKSTU ŽURNĀLISTI POLITIKAS, EKONOMIKAS UN KULTŪRAS LAUKU IETEKMĒ Politiskais komentētājs ir svarīga mediju profesionāļu grupa, kas ir 20.gs. fenomens, ko ietekmējusi mediju komercializācija, radot tirgu žurnālistu viedokļiem, kā arī palielinoties politisko mediju lomai informēšanā, interpretācijā un izjautāšanā (McNair, 2000, 105). Eiropā ievadrakstu, komentāru rakstītāju biežāk saista ar vienu konkrētu izdevumu, šim žurnālistam topot par daļu no izdevuma zīmola. Palielinoties dienas laikrakstu analītiskajai, komentējošajai lomai, komentētāju autoritātes un uzticamības loma pieaug. Tāpēc ļoti negatīva ietekme var būt biežai īpašnieku un redakcionālās politikas maiņai, kas var arī atstāt laikraksta seju bez tā būtiska elementa – komentētāja. Mārketinga vajadzība diferencēties rada mediju naidīgumu pret „citiem”, - citas ideoloģijas pārstāvjiem, citām kopienām, citām partijām un to pārstāvjiem.Tas neveicina ne solidaritāti sabiedrībā, ne arī racionālas attiecības ar varu, kura būtu kritiski vērtējama, bet ne vērojama kā naidīgs, ārpus pilsoņiem esošs spēks. Tāpēc dažu komunikācijas ētikas pētnieku teiktais par varu, kas nav naidīga, konkurējoša, bet gan attiecību un savstarpējības suverēns, kas veicina savstarpīgumu starp subjektiem, intimitātes, apmaiņas un ievainojamības, nevis distances un dominēšanas attiecības, skan kā grūti sasniedzams jābūtības ideāls (Christians, 2008, 213-224). Tas var attiekties uz attiecībām demokrātiskās, ne totalitārās sabiedrībās. Žurnālistikas un politikas lauka spēlētājus spēcīgi ietekmē mediju īpašnieki. Latvijas sabiedrībā un mediju vidē īpašnieku lomas ietekme uz medija saturu kā diskusiju temats ienācis pēdējos gados. Ja mediju pētnieki tam ir pievērsušies, publiskajā telpā problēma nonāk galvenokārt kā epizodiska tēma, kas parādās vien tad, kad notiek nopietnas un redzamas pārmaiņas. Dienas un Telegrāfa īpašnieku maiņa, jauno īpašnieku un darījumu necaurskatāmība aktualizējusi sen aizsākto jautājumu par nepieciešamību mainīt likumdošanu, lai mediju īpašniekus darītu zināmus sabiedrībai. Lai vērtētu dažāda tipa īpašnieku iespējamo ietekmi uz redakcionālo politiku un žurnālistu autonomiju, gan teorētiskajā literatūrā, gan publiskajā telpā rodami dažādi viedokļi. Vieni skaidri vēsta, ka tas, kas maksā, pasūta arī mūziku, un pilnīga ietekme uz mediju saturu privāta īpašnieka gadījumā ir norma. Citi, uzsverot medija kā īpaša biznesa un satura kā īpaša produkta lomu, postulē, ka īpašniekam būtu jāinteresējas par medija biznesa atdevi, nejaucoties saturā. Atšķirības šajos uzskatos izriet no tā, vai to izteicēji uztver mediju un tā saturu kā jebkuru produktu, vai arī atbalsta mediju sociālās atbildības ideju, uzskatot, ka mediju produktam jākalpo sabiedrībai, ne tikai jānes labums tā īpašniekam. Pētniece O.Koļcova aplūko padomju mediju sistēmas transformāciju un analizē dažādu varas aģentu – valsts, īpašnieku, reklāmdevēju un informācijas avotu mijiedarbību ar žurnālistiem, kā arī rāda mediju vadītāja kā starpnieka lomu attiecībās starp ierindas žurnālistiem, īpašniekiem un politiskajām elitēm. Īpašniekus no citiem ārējās ietekmes faktoriem (politiķiem, reklāmdevējiem) atšķir to ieinteresētība mediju organizācijas veiksmīgā pastāvēšanā, kas tos dara līdzīgus mediju vadībai. Tiek šķirti divu tipu īpašnieki. „Iekšējie īpašnieki” ir tie, kuriem pieder tikai mediju organizācijas un kuriem nav interešu, īpaši politisku, ārpus mediju biznesa. „Ārējie īpašnieki” ir tie, kuri galvenokārt ieinteresēti savā politiskajā kapitālā vai cita veida biznesa attīstībā, tāpēc tiem vajadzīgi masu mediju reklāmas un propagandas resursi. Viņi nav ieinteresēti mediju organizācijas peļņā pašā par sevi. Iekšējie īpašnieki tādējādi kontrolē medija finanses, bet ne saturu un formātu, ko atstāj profesionāļu ziņā. Ārējie īpašnieki, gluži otrādi, kontrolē galvenokārt saturu, bet finansiālo uzraudzību veic samērā virspusēji, ļaujot medija vadībai diezgan brīvi rīkoties ar naudu (Koltsova, 2006, 74-75). Gan mediju īpašnieki, gan svarīgākie mediju reklāmdevēji ietekmē spēlētājus žurnālistikas laukā un raksturo attiecības starp to un ekonomikas lauku. Vāji reklāmdevēji ir tuvāki avotiem, kopīgi ražojot mediju saturu un mijiedarbojoties ar žurnālistiem (ieskaitot bartera darījumus, nevienlīdzīgus vai atliktus maksājumus). Spēcīgi 11
12 NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJAS DIENAS LAIKRAKSTU ŽURNĀLISTI POLITIKAS, EKONOMIKAS UN KULTŪRAS LAUKU IETEKMĒ reklāmdevēji ir tuvāki īpašniekiem. Atšķirt klasiskos reklāmdevējus un īpašniekus ir salīdzinoši vienkārši, bet tādiem reklāmdevējiem ir mazāka ietekme. Slēptā reklāma un ārējais īpašnieks, viņu attiecības ir sarežģītāks fenomens. Eksistējot ilgstošām vienošanās attiecībām (piemēram, nepublicēt neko sliktu par reklāmdevēju), reklāmdevējs pamazām kļūst par latentu sponsoru vai atbalstītāju (backer). Reklāmdevēja un mediju organizācijas propagandas/reklāmas resursi kļūst efektīvāki, ja reklāmdevēji iegūst kontroli pār kādu no medija departamentiem vai visu organizāciju. Tā uzskata O.Koļcova, analizējot situāciju Krievijā (Koltsova, 2006, 96). Latvijā, acīmredzot, situācija ir sarežģītāka. Pat ja īpašnieka („iekšējā īpašnieka”) intereses ir tikai mediju bizness, tā veiksmīga pastāvēšana var būt saistīta ar tādiem reklāmdevējiem, kuri ir ieinteresēti noteiktu politisku spēku atbalstā, tādējādi arī izdevums var kļūt par šo politisko spēku advokātu. Savukārt no žurnālistikas aprindām nācis „tīra mediju biznesa” pārstāvis pats var kļūt par aktīvu politiķi un tātad „ārēju īpašnieku”. Īpašnieku ietekme uz žurnālistu brīvību, autonomiju, kā arī saistība ar organizācijas ietekmi uz mediju darbiniekiem kopumā, socializācija darbavietā, organizācijas kultūra ir vēl viena atsevišķi aplūkojama jautājumu grupa, jo nozīmīga ir šo faktoru mijiedarbība ar žurnālistu individuālajām identitātēm. Kaut arī īpašniekam ir nominālas tiesības noteikt laikraksta politiku un sekot, lai darbinieku aktivitātes ir tā koordinētas, ka šo politiku iemiesotu, realitātē tas ir sarežģītāk. Pakļaušanās izdevuma politikai nav tieša, automātiska, jo eksistē žurnālistu ētiskās normas, padotie parasti ir liberālāki savās attieksmēs nekā izdevējs, eksistē ētiskie tabu, kas attur izdevēju tieši likt pakļauties noteiktai politikai. Ietekme un sagrozīšana ne vienmēr nozīmē melošanu, drīzāk tā ir izlaišana rediģējot, atšķirīga atlase, priekšrokas došana, materiāla ieslēpšana („apbedīšana”) laikraksta mazāk pamanāmās vietās. Mūsdienu žurnālists ir ne tikai tradicionālais vārtsargs, kurš izlemj, ko publikai vajadzētu zināt. Viņš palīdz auditorijām izprast parādības, interpretē, analizē, piešķir nozīmes, kā arī noskaidro, kāda informācija ir uzticama un kā to pasniegt iespējami uztveramā formā. Lojalitāte pret pilsoņiem nozīmē, ka viss, kas tiek publicēts, ir ticams, nav „sabojāts” ar kādas slēptas ieinteresētības aizspriedumu. Tāpēc žurnālisti nav līdzīgi citu organizāciju darbiniekiem, jo viņiem ir sociālas saistības, kas var nesakrist ar darba devēja īslaicīgām interesēm. Bet šīs saistības ir arī darba devēja finansiālo panākumu pamats (Kovach, Rosenstiel, 2007, 19-53). Žurnālists var būt arī vārtu atvērējs, kurš organizē diskusijas un rūpējas par sabiedrības pārstāvju līdzdalību un pārstāvniecību publiskajās debatēs. Auditoriju ietekme uz žurnālistikas lauka spēlētājiem var būt ļoti atšķirīga. Auditorijas spiediens var likt mazināt īpašnieku un žurnālistu politisko simpātiju klajas izpausmes, bet var arī pieprasīt auditorijai raksturīgu vērtību un uzskatu nekritisku atražošanu. Žurnālisti, būdami atkarīgi no savām auditorijām (ja lielāko daļu ienākuma veido abonēšanas vai pirkuma maksa, bet mazāko – ienākumi no reklāmdevējiem), var būt spiesti piesardzīgi sekot auditorijas noskaņojumam, pielāgojoties tās gaumei un pieprasījumam un tādējādi, iespējams, producējot triviālus, primitīvus diskursus bez jautājumu un tēmu dziļāka, pretrunīgāka, problēmorientēta skatījuma. Kultūra ietekmē visu lauku spēlētājus un to identitātes. Latviešu, krievu vai citas kultūras piederība ietekmē komunikāciju, dažādo lauku spēlētāju sociālās identitātes, vērtības, diskursu veidošanas paņēmienus, attieksmi pret nacionālām vērtībām. Žurnālisti var identificēt sevi ar Latvijas vai latviešu nacionālo kultūru, justies tajā šauri un provinciāli, identificējoties ar Krievijas, krievu, krievu pasaules vai citu kultūru. Kultūras vajadzības var būt saistītas gan ar t.s. augsto, elitāro kultūru, mūsdienu vai tradicionālo, folkloras mantojumu vai arī masu, popkultūru. Šīs attieksmes var ietekmēt žurnālistu radīto saturu vai veidot kultūras fonu vai kontekstu politiskajai žurnālistikai, politikas tēmām laikrakstā. Šaurākā nozīmē var aplūkot kultūras lauka mijiedarbību ar žurnālistikas un politikas laukiem. Padomju laikā un Atmodas gados žurnālisti nereti nāca no kultūras lauka, publicistikā darbojās
Page 1 and 2: NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJAS
Page 3 and 4: NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJAS
Page 5 and 6: 2 NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJA
Page 13: 10 NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJ
Page 17 and 18: 14 NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJ
Page 65 and 66:
62 NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJ
Page 67 and 68:
Page 69 and 70:
Page 71 and 72:
Page 73 and 74:
Page 75 and 76:
Page 77 and 78:
Page 79 and 80:
Page 81 and 82:
Page 83 and 84:
Page 85 and 86:
Page 87 and 88:
Page 89 and 90:
Page 91 and 92:
Page 93 and 94:
Page 95 and 96:
Page 97 and 98:
Page 99 and 100:
Page 101 and 102:
Page 103 and 104:
100 NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVI
Page 105 and 106:
Page 107 and 108:
Page 109 and 110:
Page 111 and 112:
Page 113 and 114:
Page 115 and 116:
Page 117 and 118:
Page 119 and 120:
Page 121 and 122:
Page 123 and 124:
Page 125 and 126:
Page 127 and 128:
Page 129 and 130:
Page 131 and 132:
Page 133 and 134:
Page 135 and 136:
Page 137 and 138:
Page 139 and 140:
Page 141 and 142:
Page 143 and 144:
Page 145:
show all

ilze-sulmane-neatrastas-identitates

Create successful ePaper yourself

Delete template?

Save as template?