ilze-sulmane-neatrastas-identitates

NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJAS DIENAS LAIKRAKSTU ŽURNĀLISTI POLITIKAS, EKONOMIKAS UN KULTŪRAS LAUKU IETEKMĒ
„.. Ir darbinieku atlases kārtas. Un, kad es pieņemu darbā galveno redaktoru,
ar viņu sarunājos par tām vērtībām, kas ir man tuvas. Un tad viņš ir cilvēks, kurš
nodrošina, lai vērtības, kas mūs vieno, tiek ievērotas nākamajā līmenī – nodaļas
redaktoru līmenī. Un tad nodaļu redaktori, pieņemot cilvēku darbā vai labojot tekstu,
rediģējot seko līdzi, lai tās vērtības tiktu ievērotas tekstu līmenī.” (TS2)
Interesanta pieredze ir žurnālistiem, kuri strādājuši atšķirīgos preses izdevumos un medijos.
Tas rada iespēju salīdzināt gan redakcionālās politikas, gan dažādu izdevumu profesionālās
kultūras. Pieredze VS, Čas-ā un Pirmajā Baltijas kanālā (PBK) liek žurnālistei izteikt domu, ka
šajos izdevumos katrā numurā vai ziņu izlaidumā bija jābūt N.Ušakovam, bet Telegraf-ā šādu
nosacījumu nebija, izņemot to, ka tur „mēs nerakstīsim, ka Tēvzemei un Brīvībai ir laba partija”.
Žurnāliste kritizē praksi izcelt notikumus, kas provocē dusmas un skar cilvēku nacionālās jūtas:
„..Frakcijas sēde .. par pilsonības jautājumiem. Nu jāaiziet, viņi tur būs un runās.
Es prasu: kādēļ? .. Viņi vienkārši parunās, skaidrs, ka viņi teiks: oi, ja te slikti, [lai]
brauc prom. Ja par to uzrakstīs, cilvēks izlasīs, viņam atkal dusmas .. Un tad man arī
likās, ka mēs izceļam tos notikumus, kuri var provocēt [negatīvās] emocijas cilvēkos.
Nacionālais jautājums vienmēr būs tāds, kas, no vienas puses, pievelk uzmanību, no
otras puses, tas ir tik jutīgs un smalks, ka nezinu...” (DS10)
Organizācijas kultūra iezīmējas, aprakstot praksi, kā norit vienošanās par redakcionālo politiku
Latvijas Avīzē, kas notiek kā diskusija starp galveno redaktoru, vadošiem žurnālistiem, nodaļu
vadītājiem un laikraksta valdes locekļiem. Tālākajā fragmentā redzams tirgus žurnālistikas
ideoloģijai atbilstīgs diskurss par to, ka laikraksta politika ir sekot auditorijas noskaņojumam
un paust to izdevuma saturā:
„[sarunās ar V.Krustiņu] viņa atbilde vienmēr ir tāda, ka mēs ejam līdzi savam
lasītājam, tam, ko lasītājs vēlas. Mēs viņu šajos jautājumos nevis audzinām, padarot
tādu kosmopolitiskāku, bet ejam līdzi viņa noskaņojumam.
Šādas [nacionālas] idejas ir dzīvas, ne tikai pie mums, bet arī citur Eiropā. Masu
noskaņojumam iet līdzi gan laikraksti, gan arī politiķi. Neesam domājuši, ka to mēs
mainīsim. Pie tā vēl tomēr turamies. Pagaidām tā vēl ir ejoša prece. Diena vienmēr
ir arī izcēlusies, ka viņa vienmēr .. propagandē kosmopolitiskas, globālas vērtības.
Katrs savu nišu ir izvēlējies.” (6LAS1)
Stāstā par latviešu un krievu laikrakstu redakciju korporatīvās kultūras, darba organizācijas
atšķirībām redzam, ka uzsvars likts uz redakcijas kā ziņu fabrikas un redakcijas kā neformālas
draugu, domubiedru kopas salīdzinājumu:
„Te [Dienā] ir pavisam cita darba kultūra, pavisam cita profesionālā vide. Gan
cilvēciski, gan profesionāli tas ir pavisam cits līmenis, tas ir mazliet augstāks. No
visiem aspektiem. Tomēr atšķiras mentalitāte tieši darba kultūrā, vide ir daudz organizētāka,
daudz precīzāka hierarhija, virzīšanās uz mērķi notiek daudz aktīvāk, ne
tikai izpaužamies radoši, kā tas ir krievu medijos. Ir ne tikai cīņa par patiesību, bet
tas arī ir bizness, ir biznesa mērķi, un tu jūties kā organizācijas sastāvdaļa.” (DS10)
Tā kā žurnālistes dzimtā valoda ir krievu, rodas jautājums, vai nav grūti strādāt latviešu valodā
un latviešu kolektīvā. Atbildē uzsvērts, ka žurnāliste darbā pieņemta viņas profesionālās specializācijas
dēļ, bet bez šīs prasmes pielietojuma iespējas žurnālistei svarīgi likušies arī piedāvātie
81