ilze-sulmane-neatrastas-identitates

104
NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJAS DIENAS LAIKRAKSTU ŽURNĀLISTI POLITIKAS, EKONOMIKAS UN KULTŪRAS LAUKU IETEKMĒ
Dienas žurnālists atzina pārmetumus, kas tika izteikti laikraksta redaktorei par darbību ārpusmediju
organizācijā - Sorosa fondā, kas varējis negatīvi ietekmēt izdevuma neatkarīgo tēlu.
Čas žurnālistu vērtējumi ir situatīvi – dažās intervijās tiek atzīts, ka tā nav laba prakse, bet
uzsvērts, - kamēr nav izcīnītas krievu kopienas prasības, daudzās lietās jārīkojas tā, lai labāk
veiktos šai cīņā, pēc tam žurnālisti varēs kļūt profesionāli ētiskāki.
Lūk, kā to pamato bijusī laikraksta Čas galvenā redaktore, kura 2006. gadā kandidēja no
PCTVL saraksta, bet nākamajās vēlēšanās atbalstīja PLL:
„Tagad tāds laiks, ka jāatgriežas politikā. Jo vairāk domu, jo lielāka domu
daudzveidība. .. No tā nevar izvairīties. Krievu prese ir vairāk nekā prese. .. Tā ir
rupors, tā ir tribīne, izpildu komiteja. Mēs pildām vidutāja lomu. Žurnālists ir ļoti
aktīvs, viņš panāk arī praktiskos rezultātus...
Es domāju, ka šī ir unikāla situācija. Pēc 10 vai 15 gadiem varbūt tā nebūs.
Atmodas laikā arī viss „Labvakar-s” kūdīja cilvēkus. Žurnālistu plejāde aizgāja
politikā. Krievi atpalika. Krievu kopiena .. apzināties sevi sāka vēlu.
Jāpārtrauc administratīvais darbs. Turpināšu rakstīt, būšu tur iekšā, vairāk rakstīšu,
piekļūšu plašākiem informācijas avotiem. Par komisijām, kur notiek visādas
brīnumu lietas. Savā avīzē vai citiem, ja ņems pretī.” (6ČS1)
Šāda prakse tiek attaisnota arī tāpēc, ka auditorija to nenosoda (vai neapzinās un neievēro).
Kā argumentu žurnāliste izmanto arī, viņasprāt, Latvijas nepietiekamo demokrātijas attīstību,
bet politiķa un žurnālista lomu nodalīšanu atstāj „labākiem laikiem”:
„Jā, mēs būsim opozīcijā un kritizēsim. Nevienam nav liegts būt žurnālistam. Tā
ir ļoti demokrātiska profesija. Ja kāds politiķis vēlas, viņš var būt žurnālists. Kad
kļūsim par īstu attīstītu demokrātisku Eiropas valsti, tad nodalīs [abas lomas].Tas
ir ētisks jautājums, iekšējās kultūras jautājums, lai neizmanto to savās interesēs. Ir
likums, ir iekšējā ētika. Un ir ļoti prasīgi lasītāji. Ja [šādu praksi] uztvers negatīvi,
tad pārtrauksim. .. Kabanova gadījums varbūt nav tik tipisks, viņam žurnālistika ņem
virsroku pār politiku. Vispirms pasaka [kaut ko] avīzē un tad aiziet drusku pastrādāt
politikā. Kabanovu uztver ļoti pozitīvi.”(6ČS1)
VS ir izdevums, kurā ilgstoši tiek īstenota prakse, kad Saeimas deputāts raksta laikrakstam.
Laikraksta žurnāliste intervijā mēģina norobežoties no tās, tai pašā laikā atzīstot N.Kabanovu
par brīnišķīgu rakstītāju, kuru avīzei būtu žēl zaudēt. Pārējie kolēģi arī uzteic viņa publicista
prasmi, savukārt laikraksta vadība šādas rīcības akceptu pamato gan ar finansiālu labumu (nav
uz Saeimu jāsūta lieks korespondents, lai aprakstītu tās darbību - tātad var ietaupīt naudu), gan
profesionālu – cilvēks no iekšpuses par politiku var uzrakstīt labāk, sevišķi, ja šis politiķis ir
teicams „spalvas meistars”. Tiek vērtēta arī auditorijas iespējamā attieksme – „mūsējais izsities
politiķos”, kas varot celt izdevuma prestižu:
„Mums tas ir. Uzskatu, ka žurnālistam jābūt bezpartijiskam. Mums tā izveidojies,
es to neesmu lēmusi. Nikolajs ir ļoti talantīgs publicists. Te ir tāda robeža. ..
Būs noteikta angažētība. Nav vienotu kritēriju. Nebiju sajūsmā, kad uzzināju, ka
viņš balotējas. Mums .. negribējās zaudēt labu publicistu, [bet] viņš sāka to visu
apvienot. .. Tur vēl tādas personiskas rakstura īpašības Kabanovs ir brīnumaini
darbaspējīgs, viņš raksta ātri, teicams analītiķis, viņš te sen strādā, un neviens neuzstāja,
lai viņš izdarītu izvēli. Bet tas ir vairāk jautājums manai vadībai, izdevējam.
Dažus materiālus saīsina vai tie netiek publicēti, kad uzskatām, ka ir perehļost. Ir
noteikta vārda maģija. Redaktoram ir ļoti liela cieņa pret šo profesionāli.” (6VSS2)