ilze-sulmane-neatrastas-identitates

46
NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJAS DIENAS LAIKRAKSTU ŽURNĀLISTI POLITIKAS, EKONOMIKAS UN KULTŪRAS LAUKU IETEKMĒ
viņš runās tikai franciski. Tā ir lielas nācijas apziņa, un viņa te ir. Viņam ne prātā
nenāk mācīties latviešu valodu. Protams, ka ir arī lojāli krievi.” (LAs2)
Kā redzams iepriekš citētajā fragmentā, lojalitāte tiek saistīta ar valodas prasmi un lietojumu.
Ja 1998. gada aptaujas krustotie rezultāti parādīja, ka latviešu valodas prasme lielā mērā noteica
zināmu vērtību tuvināšanos, tad intervijas un notikumi saistībā ar referendumu par valodām, šo
un vēstures strīdīgo jautājumu apspriešana publiskajā telpā šādu sakarību apgāž: gan latvieši,
gan krievi (latviešu valodas lietotāji vai nelietotāji) var būt padomju vērtību, divu kopienu valsts,
Austrumu orientācijas pārstāvji.
Sociālās identitātes reljefi atklājas ne tikai diskursos par valodu, bet arī, runājot par vēstures
notikumiem. Gan mediju saturs, gan intervijas apliecinājušas, ka:
„..Vēstures izpratnei ir vismaz divas versijas šajā valstī”. (TS2)
Dažas tēmas, kas aktuālas žurnālistiem, intervijās iniciē paši žurnālisti, piemēram, personisko,
ģimenes pārdzīvojumu, vēstures saistīšana ar leģionāru reprezentāciju medijos un politiķu rīcību,
ap Brīvības pieminekli uzceltā žoga nosodījums, sašutums par to, ka krievu žurnālisti nezina
latviešu valodu, politiķu vaina un atbildība par skaidrojumu un konkrētas pozīcijas trūkumu
16.marta jautājumā, viedoklis, ka TV svarīgos datumos nedod informāciju, savus notikumu
skaidrojumus (16.martā krievu valodas TV kanālos ir propagandistiska filma, mums savas
nav), sašutums par krievu un latviešu skolu vēstures grāmatās atšķirīgi traktēto okupācijas/
atbrīvošanas tēmu.
Tiek aprakstītas latviešu un krievu mentalitātes atšķirības, minot seksuāli izaicinošāku vai
atturīgu izskatu un uzvedību. VS un Čas žurnālisti asi kritizē praksi bijušajiem kompartijas darbiniekiem
„pārmest kažoku uz otru pusi” un tagad kvēli aizstāvēt nacionālās idejas (vairākkārt
pieminēts V.Krustiņš no LA; arī Saeimas deputāti, nacionālo ideju aizstāvji).
Intervijās parādījies gan skaidrojums, kāpēc Latvijas inkorporācijai žurnālists piekrīt, bet
okupācijai ne (jo bijusi „pašu valdība”), kā arī pausts aizvainojums par latviešu inteliģences
pārstāvju vēlmi ar žurnālistu runāt latviski, kaut agrāk visi ar viņu runāja krieviski (Čas žurnālists,
45 gadu darba stāžs), mīts par vienlīdz aktīvu līdzdalību barikādēs vai balsojumā par neatkarību,
16.marta ekspluatācija no abām pusēm, 9.maijs kā krieviem svēti svētki, kas nenozīmē „ieriebšanu”
latviešiem, vienpusīga leģiona darbības traktējuma nosodījums un citas tēmas.
Sarunās faktiski neparādījās tēmas un diskursi, kas jau nebūtu bieži apspriesti publiskajā telpā
un izdevumos, kur žurnālisti strādā. Profesionalitāte prasītu palūkoties uz šiem jautājumiem
racionāli, no malas un, analizējot situāciju, izvirzīt kādus pieņēmumus par tās attīstību vai risinājumu
veidus. Tomēr žurnālistu producētie diskursi izrādījās līdzīgi atbilstīgo politisko spēku
un auditoriju publiskajiem diskursiem.
Domājams, ka 2010. gadā pie kādiem daudzkārt apspriestiem tematiem varētu neatgriezties,
tomēr gan mediju saturs, gan intervijas parādījušas, ka vēstures un valodas jautājumi joprojām
ir aktuāli, ka līdz galam neizdiskutēti un neizlemti jautājumi parādās arvien no jauna. Tikai pēdējā
laikā, lai atrastu kādus jaunus faktus vai argumentus ierastajos strīdos, tiek meklēts arvien
dziļākā pagātnē. 2006. gadā diskursi vairāk bija par neseno, padomju, pagātni un ar neatkarības
atjaunošanu saistītiem nesenās pagātnes notikumiem, bet 2010. gada intervijās žurnālisti izsaka
vēlmi atgriezties senākā pagātnē, lai atrastu, piemēram, pamatojumu tam, kuram ir galvenās,
saimnieka, tiesības Latvijā:
„Vesti ir palikuši vēl nekaunīgāki, un asāka [ir] tā nostāšanās pret latviskajām
vērtībām. Piemēram, tiek slavināti... no mūsdienīga laikraksta pozīcijām diezgan
dīvaini jautājumi. Pirms 300 gadiem notikusī Latvijas teritorijas iekarošana. Par to