ilze-sulmane-neatrastas-identitates

Recommendations

Info

NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJAS DIENAS LAIKRAKSTU ŽURNĀLISTI POLITIKAS, EKONOMIKAS UN KULTŪRAS LAUKU IETEKMĒ zāciju, menedžmentu, autonomiju un objektivitāti (Carpentier, 201). Viņš uzsver, ka līdzšinējā žurnālistikas analīzē dominējušas teorijas un lomu izpratnes, kas atbilst identitāšu hegemoniskai, skaidrai izpausmei, kur žurnālists ir profesionālās elites pārstāvis, neitrāls atspoguļotājs, autonoms un objektīvs varas uzraugs. Turpretim viņa piedāvātajā žurnālistu identitāšu diskursīvā lauka pārskatā atvēlēta vieta arī antihegemoniskām, neskaidrām, subjektīvām identitātēm. Tātad mediju profesionāļi tiek raksturoti, izmantojot četras dimensijas: objektivitāte/subjektivitāte, autonomija/atkarība, menedžments/partnerība (citiem vārdiem: vārtu sargāšana/vārtu atvēršana), profesionālā elite/publikas pārstāvis. Tas, ka tās ir dimensijas, nevis vienkārši binārās opozīcijas, ļauj žurnālista identitāti aprakstīt niansētāk: tā var šai diskursīvajā laukā būt jebkurā starppozīcijā dimensiju ietvaros (Carpentier, 208). Tādējādi antihegemoniskās identitātes raksturojums būs atkarība, subjektivitāte, mobilizējošā loma, auditorijas pārstāvēšana. Tomēr žurnālistu lomas izvēli ietekmē ne tikai izpratne par žurnālistikas vietu sabiedrībā, bet arī citi faktori. Iespējams formulēt vairākus citus cēloņus. To, kā veidojusies profesijas pārstāvja lomas izvēle, ietekmē arī organizācija, kurā viņš strādā. Proti, pretinieki un interpretētāji biežāk sastopami lielās, uz publicitāti un peļņu vērstās akciju sabiedrībās. Tāpat lomas izvēli būtiski ietekmē žurnālista sociālā identitāte (sociāli demogrāfiskie raksturojumi un politiskie uzskati, mazāk - izglītība) (Carpentier, 141-144). Kad mediji izjūt elites varas spiedienu, normatīvie standarti prasa, lai žurnālisti no vienkāršas reportēšanas, interpretēšanas un komentēšanas pārorientētos uz atmaskošanu, kritiku un aizstāvību, tādējādi kļūstot par patstāvīgiem politiskajiem aktoriem. Varas uzraudzības principi ir iesakņojušies liberāli demokrātiskās politiskās žurnālistikas profesionālajā ētikā. Mediji iegūst autonomiju no politiskajām un ekonomiskajām struktūrām, turot sabiedrību pastāvīgā gatavībā saņemt pārsteidzošas ziņas un apmierinot tās vēlmi tikt šokētai (McNair, 2006, 57-60). Taču sabiedrībās, kurās žurnālistikas profesionalizācijas pakāpe ir vāja un tai trūkst pašregulācijas un aizsardzības mehānismu, manuprāt, varas spiediens var izraisīt žurnālistikas lauka autonomijas mazināšanos un varas kritikas bezzobainību. Žurnālistikas tieksmi pārsteigt un apstrīdēt varu ir pastiprinājusi mediju komercializācija, kas, no vienas puses, ir veicinājusi konservatīvismu un elites aizstāvošu tendenciozitāti daudzās mediju organizācijās, bet, no otras puses - radījusi lielāku mediju naidīgumu pret varu. Efektīva politisko elitu kritiska izvērtēšana kļūst par mārketinga instrumentu, kas palīdz arī atšķirt vienu mediju organizāciju no citas. Politiskie žurnālisti var analizēt šos procesus, atklājot sabiedrisko attiecību aktivitāšu manipulatīvo dabu. Žurnālistu kā sargsuņu un varas naidnieku loma ir atklāt šo tendenciozitāti, kā arī kritiski analizēt politisko aktoru viedokļus un uzvedību, kas aiz šīs tendenciozitātes stāv. Kā teicis Makneirs, tendence rada antitendenci (spin has generated anti-spin) jeb procesa žurnālistiku (McNair, 64). Mainījušās arī publikas gaidas par to, kas ir iespējams un piemērots, piedienīgs, - ko mediji drīkst publiskot gan par elites uzvedību, gan valdības pārstāvjiem, gan sporta, izklaides un citām slavenībām. Mediju pieejamība raksturo arī sabiedrības demokratizācijas pakāpi. Gaidas par elites pieejamību un tās atskaitīšanos publikai ir mainījušās, publikas pārstāvji savā ziņā kļuvuši par politiskā procesa līdzdalībniekiem un apspriedējiem, nevis tikai pasīviem vērotājiem. Medijiem ir izteikti pārmetumi par pārlieku agresivitāti, naidīgumu pret varu, uzbrūkošu toni, automātisku negatīvu reakciju. Taču tas, pēc Makneira domām, apliecina politiskās kultūras progresīvu evolūciju: demokrātiskajos procesos labāk ir pārmērības kritikā nekā elites kritiska novērtējuma trūkums (McNair, 67-69). Tādējādi jautājums ir par žurnālistu kā aktoru pozīciju žurnālistikas laukā – kā profesionālās lomas izpratne saistās ar savas autonomijas izpratni un spēju pieņemt lēmumus, būt ar radošu iniciatīvu apveltītiem vai vairāk izpildītājiem, kādas ir viņu iespējas piedalīties lēmumu pieņemšanā mediju organizācijā. 27
28 NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJAS DIENAS LAIKRAKSTU ŽURNĀLISTI POLITIKAS, EKONOMIKAS UN KULTŪRAS LAUKU IETEKMĒ Žurnālistu profesionālās prakses: ētika darbībā Žurnālistu profesionālās vērtības un loma sabiedrībā parasti tiek formulēta profesionālās ētikas kodeksos. Žurnālistikas profesionalizācijas pakāpi mēdz saistīt ar ētikas normu funkcionēšanu, ko apliecina ētikas kodeksi, un profesionālo žurnālistu organizāciju vai īpašu padomju darbību, kas veic pašregulācijas un profesionālo normu ievērošanas kontroles funkcijas. To esamība vai neesamība teorijā tiek dažādi traktēta: liberālā tradīcija tiek saistīta ar individuālu profesionālo ētiku (var nebūt kodeksa un organizācijas), bet komunitārā žurnālistika tiek raksturota ar formāla kodeksa esamību. Savukārt D.Hallins un P.Mančini ētikas kodeksu un profesionālas žurnālistu organizācijas esamību vai neesamību uzskata par kritērijiem, kas palīdz mediju sistēmas klasificēt pēc atbilstības liberālajam, polarizētajam plurāliskajam vai demokrātiski korporatīvajam modelim (Hallin, Mancini, 2004, 342). Pēc viņu domām, liberālajās sistēmās institūcijas vietā darbojas spēcīgi profesionāļi, valstīs ar plurālistisko polarizēto mediju sistēmu profesionalizācijas pakāpe ir zema un pašregulācija un kodeksi darbojas vāji, bet demokrātiski korporatīvajam modelim raksturīgas spēcīgas profesionālās žurnālistu organizācijas, kuras ir masveidīgas un kuras gan aizstāv savus biedrus, gan darbojas kā nepieņemamu prakšu un ētikas kodeksa pārkāpumu kritiķis vai ētisko dilemmu un neskaidru gadījumu izvērtēšanas forums. Profesionalitāte saista un ierobežo, ētikas kodeksi atbrīvo, - ja šo autora domu varētu apstrīdēt, tad nākamais spriedums uzskatāms par vērā ņemamu: K.Nordenstrengs (K. Nordenstreng) uzskata, ka konvencionālais profesionālisms ar tā rutīnām un aizsargmūriem ir funkcionāls un vajadzīgs valstīs, kuras transformējušās no vienas sociāli politiskas sistēmas uz citu, kad mediji ne tikai atbrīvojušies no agrākajiem kontroles veidiem, bet arī nokļuvuši spēles laukumā, kurā nekādu likumu nav vispār (Nordenstreng, 2008, 254). Var piekrist, ka kodekss, saturot būtiskas profesionālās ētikas zināšanas, uzrādot iespējamās ētiskās dilemmas un kalpojot par uzraudzības un kontroles dokumentu un morāles, ne tikai likumdošanas respektēšanas atgādinājumu, var veicināt mediju darbinieku profesionalizāciju un ir īpaši svarīgs valstī, kurā notikusi sistēmtransformācija un kurā žurnālisti strādā divu valodu telpā atšķirīgām auditorijām. Vienošanās par profesionālās darbības normām un konvencijām prasa laiku, ko pārmaiņu periods un mainīgā mediju vide neveicina, savukārt kodeksu pastāvēšana vien nenodrošina tajā formulēto profesionālo vērtību un normu internalizāciju žurnālistu profesionālājā identitātē. Kodekss un profesionāla organizācija var eksistēt vien formāli, ja tā izveides procesā nav ievēroti nosacījumi, par kuriem runā speciālisti – to izstrādes gaitā nav piesaistīti dažādus medijus, žanrus, amatus un valodas pārstāvoši profesionāļi, nav radītas efektīvas metodes kodeksu popularizēšanā, praktizējot regulāras atsauces uz kodeksu žurnālistu ikdienas darbā un diskutējot par to mediju darbinieku sanāksmēs u.c. (Lasmane, 2012, 193). Latvijā preses žurnālistu pienākumus un tiesības regulē likums „Par presi un citiem masu medijiem”, Latvijas Žurnālistu savienības ētikas kodekss (tāds izstrādāts arī Latvijas Žurnālistu asociācijai), pastāv arī ētikas kodeksi vai principi atsevišķās redakcijās, dažkārt par tiem parakstās darbinieki, slēdzot līgumus ar vadību darbā pieņemšanas brīdī. Gan mediju ekspertu, gan praktizējošo žurnālistu uzskati par ētikas kodeksu nepieciešamību ir atšķirīgi. Tie tiek uzskatīti par svarīgu pašregulācijas mehānismu un pasludināti par nepieciešamiem, prasot atsevišķu kodeksu kā darba līguma daļas pastāvēšanu mediju organizācijās (Dimants, Russ-Mols, 2009, 330). Taču konferencēs, kas veltītas mediju attīstības procesiem Latvijā, publiski pausti arī žurnālistu praktiķu uzskati, ka formāli profesionāli kodeksi nav vajadzīgi, ka pietiek ievērot vispārcilvēcisko morāli vai Bībeles baušļus, jo žurnālists pats kā indivīds atbild par morāles normu ievērošanu. Žurnālistu profesionālām organizācijām vai mediju klubiem būtu svarīgi nodarboties ar žurnālistu prakšu analīzi, novērtējumu, tātad pildīt pašregulācijas funkcijas. Diemžēl Latvijas Žurnālistu savienība nav masveidīga organizācija un īsti nedarbojas ne kā arodbiedrība, ne arī kā pašregulācijas mehānisms. Arī alternatīvā jaunā žurnālistu organizācija nav kļuvusi masveidīga
Page 1 and 2: NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJAS
Page 3 and 4: NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJAS
Page 5 and 6: 2 NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJA
Page 13 and 14: 10 NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJ
Page 29: 26 NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJ
Page 81 and 82:
78 NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJ
Page 83 and 84:
Page 85 and 86:
Page 87 and 88:
Page 89 and 90:
Page 91 and 92:
Page 93 and 94:
Page 95 and 96:
Page 97 and 98:
Page 99 and 100:
Page 101 and 102:
Page 103 and 104:
100 NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVI
Page 105 and 106:
Page 107 and 108:
Page 109 and 110:
Page 111 and 112:
Page 113 and 114:
Page 115 and 116:
Page 117 and 118:
Page 119 and 120:
Page 121 and 122:
Page 123 and 124:
Page 125 and 126:
Page 127 and 128:
Page 129 and 130:
Page 131 and 132:
Page 133 and 134:
Page 135 and 136:
Page 137 and 138:
Page 139 and 140:
Page 141 and 142:
Page 143 and 144:
Page 145:
show all

ilze-sulmane-neatrastas-identitates

Create successful ePaper yourself

Delete template?

Save as template?