ilze-sulmane-neatrastas-identitates

22
NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJAS DIENAS LAIKRAKSTU ŽURNĀLISTI POLITIKAS, EKONOMIKAS UN KULTŪRAS LAUKU IETEKMĒ
ŽURNĀLISTU PROFESIONĀLĀS IDENTITĀTES
Kā pēdējais svarīgais habitus elements aplūkojama profesionālā identitāte, kas vieno profesijā
strādājošos, kam ir vairāk vai mazāk vienota pieredze, kopīga izpratne par savu darbu, ko veido
gan socializācija darba vietā, gan izglītība, gan darbību regulējoši rakstīti vai nerakstīti noteikumi.
Profesionālās identitātes sastāvdaļas ir profesionālās vērtības, normas un ideāli, profesionālās
lomas un profesionālās prakses.
Profesionālās žurnālistikas kultūru var dekonstruēt ideoloģijas terminos. Žurnālistu profesionālās
ideoloģijas ir saistītas ar žurnālistikas epistemoloģiju, ētiku un funkcijām sabiedrībā. Terminam
„profesionālā ideoloģija” kā sinonīmus izmanto arī terminus „žurnālistiskā ideoloģija”
un „profesionālās vērtības”. Pētnieki min piecu vērtību grupas: kalpošana sabiedrībai („public
service” ideāls), objektivitāte, autonomija, aktualitāte, ētika 1 . Tā kā dienas laikrakstu žurnālistiem
ātrums un aktualitāte ir pašsaprotami darba kritēriji (un interneta laikmetā operativitāte pat
zināmā mērā zaudē savu lomu), šīs vērtības netiks atsevišķi aplūkotas.
Profesionālās vērtības un normas
D. Makveils uzskatāmi parādījis, kā sociālās un tehnoloģiskās pārmaiņas ietekmē žurnālistikas
prakses būtību, žurnālistu identitātes un lomas. Šeit minētais termins „publiska nodarbošanās”
(public occupation) izmantots plašāk nekā tradicionāli lietotais un analizētais termins
„profesija”. Sociālā normatīvā teorija ar tās galvenajiem variantiem (liberālā teorija, publiskās
intereses teorija, komunitārisms, attīstības žurnālistika) piedēvē žurnālistiem noteiktas ideālās
lomas. Kritiskā sociālā teorija identificē žurnālistu kā varas kalpu un sociālās kārtības atbalstītāju.
Profesija tiek izmantota kā koncepts, ar kuru salīdzināt žurnālistiku kā nodarbošanos,
tās attīstību profesionalizācijas virzienā, kas ietekmē žurnālistikas statusu sabiedrībā. Makveils
uzsver, ka tas var atrisināt konfliktus, ar kuriem sastopas žurnālisti, izcīnot tiesības brīvi reportēt
apstākļos, kad tos kontrolē īpašnieki, menedžments, valsts varas spiediens un citas intereses
(McQuail, 2008, 52).
Var piekrist autora secinājumam, ka žurnālistika pilnībā neatbilst vispārpieņemtajiem kritērijiem,
kas raksturo profesiju. Tas tiek uzskatāmi argumentēts: zemāka atskaitīšanās/atbildības
pakāpe; neitralitātes un sabalansētības ievērošanas nekonsekvence; brīvības pakāpe, kas nepieciešama,
lai pildītu lomu kalpot sabiedrībai, nav vienmēr savienojama ar institucionālajiem
ierobežojumiem, kas saistās ar profesionālismu; klienta (auditorijas) interešu nesakritība ar
sabiedrības interesēm kopumā, kas var būt īpaši aktuāli Latvijas gadījumā (McQuail, 2008, 55).
Aplūkojot komunikatoru kā indivīdu, dažādās ietekmes un spiedieni konkretizējas, tos var
nosacīti iedalīt ārējos – ārpus mediju organizācijas esošos (jau minētie), pašas mediju organizācijas
ietekmes – redaktors, medija menedžments, medija rutīnas, kā arī žurnālista personības
faktorus, kas arī ietekmē to, kādus tekstus viņš/viņa producē un kas savukārt var ietekmēt vidi,
kurā viņš strādā, un attiecības ar pārējiem mijiedarbības elementiem (redakcijas darbiniekiem,
avotiem, auditorijām, politiķiem).
Tādējādi, analizējot žurnālistikas un sabiedrības attiecības, Makveils piedāvā divas nodarbošanās
versijas: viena, kas žurnālistiku aplūko „no ārpuses” un kas ir teorijā balstīta, atbilstīga
sociāli normatīvam skatījumam; otra – iekšpuses skats, kas balstīts empīriskos datos, kuri radušies
no žurnālistu paškoncepcijām un nosaucama par „žurnālistikas darba teoriju” (McQuail,
2008, 57). To kā profesionālu ideoloģiju apraksta daži pētnieki (piemēram, Deuze, Carpentier),
tā iemieso sevī galvenos spēles un praktiskās darbības noteikumus, un, iespējams, tā ir tuvāka