ilze-sulmane-neatrastas-identitates

NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJAS DIENAS LAIKRAKSTU ŽURNĀLISTI POLITIKAS, EKONOMIKAS UN KULTŪRAS LAUKU IETEKMĒ
Pārmaiņu situācijā laikraksta žurnālisti izjūt ar īpašnieku maiņu saistītu sāpīgu izšķiršanos
– turpināt darbu, gaidot iespējamo atlaišanu, vai aiziet pašiem. Par Dienas nākotni bijušie tās
darbinieki ir skeptiski, uzskatot, ka tas vairs nebūs kvalitatīvs laikraksts. Tiek formulēts galvenais
politikas un žurnālistikas lauku mijiedarbības raksturojums – politisko un ekonomisko spēlētāju
taktikas maiņa – pāreja no netiešas ietekmes uz mediju nopirkšanas praksi:
„Katram ir pašcieņa, latiņa noteiktā augstumā. Nav ko žurnālistiem plūkt matus
un teikt: kādā nu mēs esam situācijā, kas nu tagad notiek ar medijiem. .. Viņi nav
nekādā unikālā situācijā, viņi cieš kopā ar visu valsti. Beidzot mediji nevis apraksta
to, kā valsts tiek nozagta vai iznīcināta vai demokrātija tiek samīta, beidzot viņiem
pašiem arī ir uzmīts. Vai nu tas var pamudināt žurnālistus padoties, vai tas var pamudināt
žurnālistus neaizvērt muti... Kvalitatīva medija vairs nav. Visi ir nonākuši
kaut kādu grupējumu rokās, .. ne ietekme vai simpātijas, bet reāli pieder.” (NBs)
Diezgan smagi redakcionālās izmaiņas jūt laikraksta korespondenti. Tā kā aizgājuši vai atlaisti
komentētāji un redaktori ar vārdu un pieredzi, korespondentu un reportieru līmeņa žurnālisti jūt
vidējā līmeņa vadītāju trūkumu:
„Tagad ir varbūt vieglāk no tā viedokļa, ka nav tāda .. ideoloģiskā rāmja. .. No
otras puses, pietrūkst [noteikta] „uzstādījuma”,- ne jau par to, ko mēs atbalstām, bet
kvalitātes ziņā, satura ziņā. Kas mums ir svarīgs, kas nav svarīgs,- kaut kā mazliet
pietrūkst. (DS10)
Arī kolēģi no citiem izdevumiem kritiski vērtē notiekošo. NRA žurnālists Dienas situāciju
raksturo kā „nenormālu procesu” gan tāpēc, ka iznīcināts konkurētspējīgs laikraksts ar spēcīgu
kolektīvu, gan arī tāpēc, ka sabiedrisko domu ietekmēt var tikai vairāki spēcīgi spēlētāji laikrakstu
tirgū:
„Neviens nedomā par žurnālistiem. Neviens nedomā par Dienu kā produktu.
Diena bija konkurētspējīgs laikraksts. Dienā bija samērā spēcīgs kolektīvs. Žurnālistikas
.. tirgū redzams un spējīgs. Turklāt [laikrakstam] bija tāda oficiozitātes aura.
Bēdīgi, ka netika [uzklausīts], ko viņi grib no avīzes. Cilvēki raustījās, tika svaidīti
neziņā. Tas mani vairāk uztrauc nekā īpašnieku maiņa vai spēlītes ar īpašnieku
slēpšanu.” ( NV2)
No sekojošā fragmenta secināms arī, ka nopietni žurnālisti rūpīgi seko tam, kas notiek konkurējošos
izdevumos:
„[Ir]centieni aktivizēt pozīciju ceturtajā lapā. Fragmentāri centieni. .. Es redzu
vecās Dienas paliekas, kas cenšas kā slieka savienot dažas daļas, lai varētu kustēties.
Vājš konkurents kādu laiku var derēt krīzes laikā. Bet tas nav labi. Neviens pats
par sevi nav tik spēcīgs un neatkarīgs, lai veidotu sabiedrisko domu. Pēc Dienas
izkritiena tas ir zaudējums.” ( NV2)
Diskursos par izmaiņām Dienā saskatāmas arī bažas par liberāli noskaņotu sabiedrības grupu
izdevuma un profesionāla konkurenta zaudējumu, kas liek turēt augstu žurnālistikas līmeni:
„Es uzskatu, ka Latvijas sabiedrībai ir dažādas mediju vajadzības, .. mēs [LA]
pozicionējamies kā nacionālkonservatīvs laikraksts, Diena bija liberāls izdevums,
77