ilze-sulmane-neatrastas-identitates
ilze-sulmane-neatrastas-identitates
ilze-sulmane-neatrastas-identitates
You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
116<br />
NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJAS DIENAS LAIKRAKSTU ŽURNĀLISTI POLITIKAS, EKONOMIKAS UN KULTŪRAS LAUKU IETEKMĒ<br />
saskatītas saturā, ideoloģijā, dienas kārtībās. Šo atšķirību vērtējumi lielā mērā sakrīt ar žurnālista<br />
etnisko/nacionālo piederību un organizācijas identitāti.<br />
Otrkārt, atšķirīgs ir profesionālo vērtību un lomu vērtējums, taču te atšķirīgie uzskati nedalās<br />
pēc intervējamo valodas vai izdevuma, kurā viņi strādā. Šai gadījumā atšķirība var būt gan organizācijas<br />
identitātes ietekmēta, gan uzskatāma par konkrētā žurnālista profesionālās identitātes<br />
elementu.<br />
Trešā atšķirību grupa saistās ar žurnālistikas formu, prezentāciju, kas izriet no kultūras tradīcijas<br />
un iespējamām mentalitātes citādībām.<br />
Dažas no atšķirībām ir būtiskas, un ļauj paredzēt arī citu profesionālās identitātes elementu<br />
parādīšanos intervējamo diskursos. Piemēram, žurnālistu attieksme pret faktu un viedokļu dalīšanu<br />
saistās ar viņu atbildēm par profesionālām lomām un saikni ar partijām. Tie žurnālisti,<br />
kuri uzskata, ka tas nav iespējams un nav vēlams, savu profesiju saista ar cīņu par etniskās vai<br />
lingvistiskās kopienas interesēm un kļūst par „savas” partijas nekritisku atbalstītāju.<br />
Gan tikko aplūkotie diskursi, gan iepriekšējās nodaļās žurnālistu demonstrētās sociālās identitātes,<br />
starp kurām dominē politiskā identifikācija un nacionālās/etniskās identitātes svarīgākie<br />
elementi - valoda un vēstures traktējums, ļauj secināt, ka tad, kad šīs identitātes svarīgums ietekmē<br />
medija izvēli, identifikācija ar organizāciju un tās ideoloģiju un politiskajām simpātijām<br />
ir organiska, tāpēc organizācijas, īpašnieku spiediens netiek izjusts, jo redaktori un žurnālisti<br />
var savās darba vietās identificēties ar to redakcionālajām politikām, nedistancējoties no tām,<br />
nespējot paskatīties uz medija un savu darbību no visas sabiedrības perspektīvas.<br />
Par ierobežotu autonomiju, problēmām attiecībās ar vadību žurnālisti runā vien tad, ja redakcionālā<br />
politika tiek mainīta un pastiprinās (jauno) īpašnieku spiediens vai arī tad, ja kādos<br />
atsevišķos jautājumos žurnālista vai redaktora domas nesakrīt ar augstākā vadītāja redzējumu,<br />
tātad žurnālistam neatrodoties varas pozīcijā.<br />
Šādu distancēšanos un kritisku skatu uz īstenotajām praksēm žurnālistos varētu (un vajadzētu)<br />
veicināt internalizētās profesionālās normas un vērtības. Tomēr, kā redzējām nodaļā, kur par<br />
lomām, vērtībām un praksēm (rutīnām) runā paši žurnālisti, šīs profesionālās identitātes ir ļoti<br />
atšķirīgas, tās reizēm ir vāji izteiktas (žurnālistikā strādājošs politiķis vai vēsturnieks) vai gluži<br />
otrādi – ļoti aktīvas un karojošas. Tieši tāpēc gan interviju diskursos, gan žurnālistu producētajos<br />
tekstos tās parādās gan emocionāli (aģitējošas, karojošas, partijiskas), gan analītiski racionāli un<br />
sabalansēti, gan atsvešināti normatīvi, neitrāli.