ilze-sulmane-neatrastas-identitates

Recommendations

Info

NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJAS DIENAS LAIKRAKSTU ŽURNĀLISTI POLITIKAS, EKONOMIKAS UN KULTŪRAS LAUKU IETEKMĒ nālo prakšu un vērtību salīdzinājumā), gan runājot par identitātēm un piederību kopienām vai etnosiem. Paškritika laikraksta vai savā profesionālajā darbībā netika novērota. Reti sastopama arī savas atbildības daļas apzināšanās par sabiedrību dezintegrējošām mediju praksēm. 2010. gadā žurnālistu izteikumi nav tik kategoriski pret konkurējošiem izdevumiem. Krievu laikrakstu žurnālisti vienprātīgi simpatizē vienam politiskajam spēkam (SC) un kolēģu veikumam citos laikrakstos, pat ja jūtamas simpātijas pret vēl kādu politisko spēku (PLL laikrakstā Čas), uzsverot, ka „mēs savējos nekritizējam” un ka atšķirības starp krievu laikrakstiem ir nebūtiskas. Izņēmums bija Telegraf-s, kura pārstāvēto jaunās paaudzes žurnālistu diskursi un identitātes ir atvērtākas, daudzveidīgākas, spriedumi - ne tik melnbalti kā vecākiem kolēģiem. Kopumā ļoti asi tiek kritizētas pozīcijas partijas, tās dēvējot par varu. Tā ir, iespējams, pārdomāta taktika vai arī neapzināta prakse visu atbildību par notiekošo uzlikt tikai pozīcijai. Īstenībā vara apzīmē arī Saeimas opozīcijas daļu, nemaz nerunājot par reālo vairākumu vairākās pašvaldībās domēs, piemēram, Rīgā, un dažādās padomēs. Vara pieder arī opozīcijas balsīm laikrakstos un opozīcijas politiķiem, kas krievu sabiedrību uzrunā, jo šie politiķi varā reāli darbojas un pārstāv valsti. Tāpēc maldīgs ir aizvainojuma pilnais arguments, ka vara neuzrunā krievus. Uzrunā, pat vairākumā gadījumu (ar dažiem izņēmumiem) arī krieviski. Savukārt latviešu sabiedrība arī šo vēstījumu var uztvert kā tādu, kas liek paškritiski uzņemt apvainojumus un kritiku, jo „pozīcijas partijas jau 20 gadus bijušas pie varas”, tāpēc paši vien esam pie visa vainīgi. Taču šī vara vienmēr ir bijusi dalīta, lēmumi izcīnīti nežēlīgā cīņā un kompromisos (tas redzams, piemēram, izglītības un valodu likuma apspriešanas procesā, analizējot Saeimas sēžu stenogrammas). Šāds diskurss ir neproduktīvs, jo, no vienas puses - veicina sabiedrības pasivitāti, visu atbildību uzliekot politiķiem, medijiem, tikai ne pašiem – kuri šādus politiķus vēlējuši un laikrakstus atbalstījuši. No otras puses – tas var mest izaicinājumu valsts varas pārstāvētajām politiskajām izvēlēm un vērtībām, kā arī valsts pastāvēšanas leģitimitātei kopumā. Latviešu valodas laikrakstu žurnālistu interviju diskursā 2010. gadā joprojām ir sastopami tiešo konkurentu, citu latviešu laikrakstu žurnālistu, pausto politisko simpātiju un laikrakstu profesionālo prakšu kritisks izvērtējums. Tas, manuprāt nozīmē, ka joprojām „pretinieks”, „cits” tiek kvalificēts kā apkarojams ienaidnieks, nevis oponents, kas pārstāv kādas sabiedrības daļas uzskatus un viedokļus, kuri ir jāuzklausa, uz kuriem ir jāreaģē un jāatbild, nevis jāgaida, kad tiks kliegts skaļāk. Te velkamas paralēles ar notiekošo politikas laukā: t.s. latviešu partijas cīnās savā starpā, kamēr t.s. krievu partijas solidāri, ar partijiskas preses palīdzību pakāpeniski mēģina izcīnīt sev vēlamos rezultātus. Mediju īpašnieku maiņa (Dienā un Telegraf-ā) apliecina pārmaiņas politikas laukā – politiķu vēlmi izmantot tiešākas stratēģijas, nopērkot ietekmi, pašu mediju, nevis tikai tradicionāli - darbojoties ar profesionālo sabiedrisko attiecību, slēpto reklāmu palīdzību. To var būt veicinājusi ekonomiskā krīze un ierobežojumi finansējumā politiskajām reklāmām, kā arī sistemātisks monitorings par iespējamām slēptajām reklāmām. Iespējams arī, ka politiskajām un ekonomiskajām elitēm apnikusi žurnālistu kritika un „skatīšanās uz pirkstiem” to politekonomiskajos darījumos, kā arī netiešās ietekmes (piemēram, PR kampaņas medijos) lēnākā gaita. Tomēr šajā jomā iezīmējas arī atšķirības latviešu un krievu žurnālistikas vidēs – administratīvo resursu izmantošana kampaņā un komplimentāra žurnālistika, kuru varētu klasificēt kā iespējamu slēptu reklāmu (tēlu veidojošas intervijas vai politiķiem tieša līdzdalība žurnālistikas tekstu radīšanā vai organizēšanā), biežāk sastopama dienas laikrakstos krievu valodā un citos krievu valodas medijos (PBK). Intervijas ar žurnālistiem parādījušas, ka arī šādu prakšu attaisnošana vairāk raksturīga krievu žurnālistiem. Izņēmums te ir daži NRA žurnālisti. Skaidri formulēta redakcionālā politika var ietekmēt žurnālistu brīvības izjūtu kā vienu no profesionālās identitātes elementiem. Šādas politikas esamību žurnālisti vērtē atšķirīgi: vieniem tā kalpo kā vadlīnijas, palīdzot darbā, citiem – kā brīvību ierobežojošs faktors. Īpašnieka ietek- 119
120 NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJAS DIENAS LAIKRAKSTU ŽURNĀLISTI POLITIKAS, EKONOMIKAS UN KULTŪRAS LAUKU IETEKMĒ mi žurnālisti var izjust, reportējot par noteiktām tēmām, tā var būt atkarīga no žurnālista vietas redakcijas hierarhijā vai netikt izjusta vispār. Žurnālisti, kuri izdevumā strādā tieši politisko simpātiju atbilstības dēļ un kuri šo darbu formulējuši kā savu politisko aicinājumu, nekādu īpašnieka spiedienu neizjūt. Pārmaiņas politisko spēku sadalījumā, reālā un potenciālā „krievu partiju” izkļūšana no opozīcijas un varas iegūšana (Rīgas Domē) maina arī žurnālistu attieksmi pret politiķiem. Tas, kas bija jāapgūst latviešu žurnālistiem līdz ar neatkarības atgūšanu – jānostājas pret „savējiem” varā un jāieņem kritiska, t.s. sargsuņa loma, tagad tiek gaidīts no krievu žurnālistiem. Intervijās žurnālisti atzinuši gan nekritisko attieksmi pret „savējiem”, kad tie bija opozīcijā (atbalsts, vienalga, kurai no krievu partijām, pozitīva reprezentācija tikai tāpēc, ka tā ir krievvalodīgos vēlētājus pārstāvoša partija), gan daļēji pauduši sapratni par to, ka kvalitatīva žurnālistika nozīmē kritiski izvērtēt arī sev simpatizējošus spēkus (Telegraf-a pārstāvji 2010. gadā), gan arī uzsvēruši informācijas ieguves viegluma palielināšanos, jo Rīgas Domē tagad strādā „savējie”. Krievu laikrakstu redaktori un žurnālisti (Čas un VS) atklāti atzīst ciešo saikni ar partijām – vienošanos par informatīvo atbalstu, brīvu pieeju medijam, atbalstāmo partiju politiķu kā avotu vai rakstu autoru izmantošanu vai dominēšanu. Savukārt kritiski analītisks Rīgas Domē pie varas esošā SC izvērtējums beidzas ar redaktora un vēlāk īpašnieka nomaiņu Telegraf-ā. Turpretim NRA žurnālisti atbalstu konkrētiem spēkiem vai personām vairāk rāmē kā korporatīvo ētiku, darba devēja un ņēmēja attiecību daļu. Kopumā jāsecina, ka dienas laikrakstu žurnālisti traktē skaidri izteiktu atbalstu valdošam vai populāram opozīcijas politiskajam spēkam kā svarīgu faktoru, lai pozicionētos mediju tirgū un piesaistītu auditoriju, bet viņi nav novērtējuši to, ka efektīva politisko elitu un politiskās varas izvērtēšana un kritika (arī savu atbalstīto politisko spēku kritika) var kalpot kā mārketinga instruments, kas palīdz diferencēt mediju organizācijas, tādējādi parādot, ka arī žurnālistu un mediju brīvībai un neatkarībai ir komerciāla vērtība, kas varētu paplašināt auditorijas izmērus. Žurnālistu interviju diskursi parāda spriedumus, kuros atrodami elementi, kas atbilst gan biznesa, gan profesionālajai loģikai. Raksturojot savas auditorijas un žurnālistu pielietotos rāmējumus vai pašcenzūras gadījumus (nerakstot to, kas lasītājiem varētu nepatikt), kas palīdz noturēt auditorijas uzmanību vai palielināt tās apjomus, kā arī komentējot žurnālistu aiziešanu vai atlaišanu, izteikumi kategorizējami kā mediju biznesa loģikai atbilstīgi. Taču atrodami arī spriedumi, kas apliecina, ka žurnālisti sevi redz profesionāla propagandista lomā, neatdalot profesionālo darbību no politiskās un nevērtējot to žurnālistikas terminos. Salīdzinot 2006. un 2010. gada interviju diskursus, nedaudz mazinājies naidīgums pret biznesa konkurentiem vai ideoloģiskiem pretiniekiem. Kaut arī notikumi Dienā varētu nākt par labu konkurentiem, vairākums intervēto žurnālistu no citiem izdevumiem pārmaiņas laikrakstā komentē kā zaudējumu žurnālistikai, liberālo vērtību pārstāvībai un noteiktai kvalitātei, kuru veicina spēcīgs konkurents. Intervēto žurnālistu un pētīto redakciju citu žurnālistu profesionālās attīstības ceļa izsekojums parāda, ka redakciju kolektīvi ir samērā stabili, īpaši vadības un daļēji vidējo vadītāju līmenī (izņemot pēdējā laika gadījumus ar krasām īpašnieku maiņām). Personāla mainība žurnālistu līmenī nereti ir no viena laikraksta uz otru (žurnālistu pārpirkšana). No vienas puses, tas parāda, ka ideoloģiskās atšķirības starp dažiem laikrakstiem nav tik lielas, lai traucētu mainīt mediju organizāciju. No otras puses - palikšana redakcijā pēc krasām izmaiņām redakcionālajā politikā var liecināt gan par zināmu profesionālismu, žurnālistu prasmi radīt analītiskus, līdzsvarotus tekstus, kas var būt nemainīga vērtība visiem vadītājiem, gan arī var liecināt par to, ka žurnālists krīzes apstākļos ir gatavs piemēroties atšķirīgām redakcionālām politikām un, iespējams, nodarboties ar pašcenzūru, jo krīzes un nelielā mediju tirgus apstākļos īpaši preses žurnālistiem (ja tiem trūkst prasmju multimediju producēšanā) nav viegli pieņemt lēmumu integritātes saglabāšanas nolūkos pamest darbu un meklēt sev politiski vai profesionāli atbilstīgāku mediju.
Page 1 and 2:
NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJAS
Page 3 and 4:
NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJAS
Page 5 and 6:
2 NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJA
Page 7 and 8:
Page 9 and 10:
Page 11 and 12:
Page 13 and 14:
10 NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJ
Page 15 and 16:
Page 17 and 18:
Page 19 and 20:
Page 21 and 22:
Page 23 and 24:
Page 25 and 26:
Page 27 and 28:
Page 29 and 30:
Page 31 and 32:
Page 33 and 34:
Page 35 and 36:
Page 37 and 38:
Page 39 and 40:
Page 41 and 42:
Page 43 and 44:
Page 45 and 46:
Page 47 and 48:
Page 49 and 50:
Page 51 and 52:
Page 53 and 54:
Page 55 and 56:
Page 57 and 58:
Page 59 and 60:
Page 61 and 62:
Page 63 and 64:
Page 65 and 66:
Page 67 and 68:
Page 69 and 70:
Page 71 and 72: 68 NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJ
Page 103 and 104: 100 NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVI
Page 121: 118 NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVI
Page 145: 142 NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVI
show all

ilze-sulmane-neatrastas-identitates

You also want an ePaper? Increase the reach of your titles

Delete template?

Save as template?