NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJAS DIENAS LAIKRAKSTU ŽURNĀLISTI POLITIKAS, EKONOMIKAS UN KULTŪRAS LAUKU IETEKMĒ un vēl nav ieguvusi pienācīgu autoritāti profesionāļu vidē, kas liecina par žurnālistu profesionālās kopienas sašķeltību. Pagaidām tieši labāko žurnālistu stimulēšana ir redzamākais žurnālistu organizāciju veikums, piešķirot balvas par izciliem žurnālistikas darbiem. Svarīgi būtu arī biežāk publicēt žurnālistu organizāciju nostāju dažādos strīdīgu žurnālistu prakšu gadījumos (piemēram, formulējot attieksmi pret personu privātu e-pasta sarakstes publiskošanu). Tas kombinācijā ar regulāru mediju kritiku varētu raisīt diskusijas par ētisko un apšaubāmo žurnālistikas praksē gan profesionāļu vidē, gan sabiedrībā kopumā. Identitāti apliecinošas un veidojošas prakses saistītas arī ar regulējumu vai brīvas gribas izpausmi savienot profesionālo žurnālista lomu ar citu (PR vai politisko darbību), līdzdalību (aktīvu vai formālu) profesionālā žurnālistu organizācijā, sekošanu individuālām, medija organizācijas noteiktām vai institucionalizētām profesionālām normām (ŽS vai LŽA ētikas kodekss). Prakses (rutīnas) ir saistītas ar rakstīšanas, labošanas, virsrakstu likšanas, atrādīšanas (vadībai) paradumiem, sankcijām, atalgojumu un stimulēšanu. Ir divējādas - tehniskās un ētiskās - profesionālās normas. Pirmās ir prasmīgas ziņu vākšanas, rakstīšanas un rediģēšanas normas un operācijas. Savukārt ētiskās ir žurnālistu pienākumi pret lasītājiem un savu profesiju. Kā svarīgākās parasti tiek minētas atbildība, bezpartijiskums, akurātums, godīgums un objektivitāte (Breed, 2008, 262). Pat ja profesionālā vide vienojas par ētikas kodeksu/kodeksiem, nevajadzētu domāt, ka tie spēj dot skaidras atbildes un sarežģītu problēmu vienkāršus risinājumus, - konkrētas ētiskās dilemmas jārisina katram žurnālistam pašam vai jākonsultējas ar medija vadību. Labā kodeksā formulētās normas var kalpot par argumentu ārējā spiediena gadījumā, kad žurnālistam liek rīkoties pretēji žurnālistikas profesionālās ētikas principiem. Tomēr ētikas kodeksu burtiska vai formāla ievērošana var ne tikai pasargāt no nepieņemamas, amorālas prakses, bet arī ierobežot žurnālistu brīvību un pašiniciatīvu. Piemēram, R.Vaits kritizē individuālistisko mediju profesionāļu ētiku un iestājas par mediju ētikas kā integrālas atbildības daļu, kas attiecas uz visiem sabiedrības locekļiem. Žurnālistam ir jādod kvalitatīva informācija, kas pieejama kolektīvai lēmumu pieņemšanai sabiedrībā (White, 1995, 442). Savukārt K.Nordenstrengs aicina aizstāt uz medijiem centrētu paradigmu ar tādu, kas orientēta uz pilsoņiem, jo tas nozīmētu arī virzīšanos no funkcionālistu pieejas uz kritisko (viņa teiktais attiecas uz valstīm ar stabilām mediju sistēmām). Viņš uzsver, ka pirmo raksturo rutīna, maz vietas atvēlēts individuālam radošumam un iniciatīvai, bet profesionāļus galvenokārt vada pašcenzūra, nevis paškritika (Nordenstreng, 2008, 250-251). Mediju ētikas eksperte S.Lasmane ir pārliecināta, ka ētikas kodeksiem jāiedvesmo žurnālistus meklēt profesionāli kvalitatīvas izvēles, un uzsver, ka „kodekss un atsaukšanās uz to dažkārt drīzāk liecina par nedrošu un bailīgu, formālu vai bezatbildīgu, ne atbildīgu rīcību”, uzskatot, ka žurnālistam praksē palīdzētu filozofiskā ētika, kas veido intelektuālo pamatu pastāvīgai lemšanai, jo var būt gadījumi, kad „pilsoniska drosme sadrupina kodeksa stingumu un piedāvā citu kārtību” (Lasmane, 2012, 194). Profesionālās ētikas kodeksos vispārīgā veidā formulēti žurnālistu darbības vispāratzītie principi, jo vairāku valstu kodeksu salīdzināšana ļāvusi secināt, ka tie ir līdzīgi. Tāpēc, var pieņemt, ka ir profesionālās vērtības, par kurām varētu vienoties vairākums žurnālistu. To apliecina arī Latvijā radīto kodeksu salīdzinoši tuvais saturs. Iespējams, ka dažus no svarīgākajiem un vispārīgākajiem principiem žurnālisti praktiķi ievēro, pat neapzinoties, ka viņu rīcība tiem atbilst. Savukārt citus apzināti pārkāpj, ja tie neatbilst mediju organizācijas pieņemtajām rutīnām vai žurnālista citiem, neprofesionāliem identitātes aspektiem. Tāpēc būtiski noskaidrot gan to, kā žurnālisti pamato kodeksu, profesionālas organizācijas un citu pašregulācijas institūciju nepieciešamību vai nevajadzību, gan to, kādas ētikas normas viņi apzinās kā svarīgas un ievēro, gan arī novērtēt, cik lielā mērā šīs deklarētās normas tiek 29
30 NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJAS DIENAS LAIKRAKSTU ŽURNĀLISTI POLITIKAS, EKONOMIKAS UN KULTŪRAS LAUKU IETEKMĒ ievērotas vai pārkāptas realitātē un kāpēc. Ja žurnālists akli kalpo darba devējam, pilda drīzāk politiķa vai sabiedrisko attiecību speciālista, ne autonoma žurnālista lomu, ja viņš nonāk interešu konfliktā, veicot vienlaicīgi abas lomas, tad šāda prakse liecina par profesionālās identitātes neskaidrību vai vājumu, kā arī žurnālista profesionālās identitātes nomaiņu ar citu (piemēram, pārejot uz politiku). Līdz ar to uzskatu, ka svarīgi ir salīdzināt un novērtēt visus habitus elementus – sociālās, organizācijas un profesionālās identitātes, lai saprastu, kā tās mijiedarbojas un rezultējas žurnālistu profesionalitātē. Nākamajās nodaļās aplūkoti empīriskā pētījuma rezultāti - kā dienas laikrakstu žurnālistu identitātes parādās aptaujā, interviju diskursos un praktiskajā rīcībā, kā dažādie habitus elementi ietekmē cits citu un kā mijiedarbojas žurnālistikas un politikas lauka spēlētāji. 1 Skat.: Kovach, B., Rosenstiel, T. (2001). The Elements of Journalism. New York: Crown Publishers; Deuze, M. (2005). What is journalism? Professional identity and ideology of journalists reconsidered. Journalism. Sage Publ. Vol. 6(4): 442-464. 2 Svetlana Pasti ir mainījusi uzvārdu, iepriekšējais – Juskevica (Yuskevits). 3 Skat.: Pasti, S. (2005). Two Generations of Contemporary Russian Journalists. European Journal of Communication, vol. 20, Nr. 1, pp. 89-115, March, 2005; Пасти, С. (2004). Российский журналист в контексте перемен. Медиа Санкт-Петербурга. Tampere: Tampere University Press.
Change language