ilze-sulmane-neatrastas-identitates

NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJAS DIENAS LAIKRAKSTU ŽURNĀLISTI POLITIKAS, EKONOMIKAS UN KULTŪRAS LAUKU IETEKMĒ
ka intervijas periodā pašam Telegraf-am ir ļoti svarīgi pozicionēties pret pārējiem krievu laikrakstiem,
uzlabojot savu situāciju konkurences tirgū. Laikrakstu raksturojumā uzsvērta vēršanās
pie neapmierinātajiem, vecākās paaudzes; to auditorijas raksturotas ar orientāciju uz Krieviju,
visās nelaimēs, arī individuālajās krīzēs, vainojot latviešus, Latviju un tās Rietumu partnerus:
„Čas... viņu .. pamatauditorija ir „zlije staruški”. Vecmāmiņas, pārsvarā nepilsones,
kas no apkārtējās realitātes gandrīz neko nejēdz. Pensija ir maza, tur tas, šeit
tas, bērni droši vien aizbraukuši, nu ... ikdienas indes deva. Narkomāni savā ziņā
ir slikti un būs vēl sliktāk, kas pie tā vainīgs, paši zināt, tie latvieši, NATO, Eiropas
Savienība, bet Krievija ir diža un varena, bet mums nepalīdzēs, nu tā. Tas manā
izpratnē ir Čas-a raksturojums.
Par Vestiem ir sarežģītāk, jo viņi ir agresīvāki. Tas, kā viņi raksta, tā nav tāda
raudāšana, drīzāk... nu nevar teikt, ka viņi kliegtu visu laiku, bet tuvāk uz to pusi.
Un viņiem auditorija ir jaunāka. Vēl joprojām liela, nekādā gadījumā lielākā, bet
liela daļa cilvēku, kuri ir aktīvi vai bija aktīvi darba tirgū, varbūt pat paspēja paņemt
kredītus, un krīze visu pārvērta par finansiālu triecienu ģimenei. Kas pie tā vainīgs?
Un tie cilvēki, kuriem primārais informācijas avots ir Pirmais Baltijas kanāls, .. nu
tā, ģimenes tradīcija gandrīz vai”. (TV1)
Jaunās paaudzes žurnālistes vērtējums par krievu laikrakstu diferencēšanos un interneta komunikācijas
dēļ ieviestajām pārmaiņām drukātās preses stilā saistās ar būtisku atziņu, ka mazajā
laikrakstu tirgū katrai mediju organizācijai jāatrod sava identitāte, lai šo laikrakstu būtu iespējams
pārdot, lai tas atšķirtos no līdzīgiem savas valodas grupā. Žurnāliste novērtē kolēģu prasmi uzrunāt
auditorijas emocijas, taču uzsver, ka ilgstoši tās ekspluatēt, visu laiku uzturot spriedzi, nevar:
„Kamēr es nestrādāju drukātajos medijos, man bija stereotipisks priekšstats par
Vesti Segodnja, ka tā ir sarkanā urā avīze, kas ir domāta krievu šovinistiem, kas nez
kāpēc dzīvo Latvijā. Kad es sāku strādāt Telegraf, pievērsu lielu uzmanību katram
konkurentu medijam un sapratu, ka nekur tā nav. Viņi vienkārši informāciju iepako,
lai viņiem būtu, ko reklāmā sauc – „what is the difference”. Viņi ļoti labi jūt atšķirību,
ko viņi var pārdot. Viņiem ir tāda pat informācija, kas ir citās avīzēs, TV, bet
viņi iepako to veidā, ko var patērēt visemocionālākais informācijas patērētājs no
Latvijas krieviem. Krievi ir emocionāla tauta, tāpēc viņi ļoti labi izjūt, kura emocija
jānospiež, lai tā emocija - sāpe vai prieks - vienkārši uzsprāgtu. Viņi to dara ļoti
pareizi. Bet es nedomāju, ka emocionālā spriedze, ko viņi visu laiku uztur ar lieliem
burtiem, skaļiem saukļiem, ka to var noturēt tik ilgi. Jo lasītājs, ko mēs audzinām,
vismaz mums tā gribas domāt, mainās. Ja viņam gribas pakliegt, viņš aizies uz internetu,
uz Delfiem un pakliegs tur.”(TS2)
LA žurnāliste uzsver savas kā politikas atspoguļotājas vēlmi kritiski izvērtēt visas partijas,
pat ja tas raisa asu auditorijas reakciju, un savā stāstā labi demonstrē lasītāju sašutuma pilnās
reakcijas, ja laikrakstā kritizēts iecienīts politiķis:
„Man bija tāds komentārs: vai patlaban ir īstais laiks, lai Dombrovskis dotos
atvaļinājumā [pirms vēlēšanām]? .. Kā tik mani neapsaukāja interneta komentāros?!
Par kuci, es nezinu, visi iespējamie apsaukāšanās elementi tur bija ietverti. Vakar
es sēdēju pie bezmaksas telefona no desmitiem līdz diviem, un tad man zvanīja un
joprojām turpināja .. Nu jā, jā, jā. Dombrovskis cilvēku apziņā ir tāds neaizskaramais
tēls.” (LAs2)
63