ilze-sulmane-neatrastas-identitates

NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJAS DIENAS LAIKRAKSTU ŽURNĀLISTI POLITIKAS, EKONOMIKAS UN KULTŪRAS LAUKU IETEKMĒ
reālajiem īpaš niekiem jau pirms vairākiem gadiem minēts kā Latvijas mediju tirgus galvenais
trūkums. Neskaidrība par reālajiem īpašniekiem var atstāt negatīvu ietekmi uz organizācijas
identitāti, mazināt tās uzticamību.
Latviešu žurnālisti intervijās 2006. un 2010. gadā izteikuši gan minējumus, gan pārliecību,
ka krievu prese tiek finansēta no ārzemēm. Šī aizdomu ēna rada neuzticēšanos izdevumam iespējamā
ārējā spiediena un ietekmes dēļ un šaubas, vai laikrakstos paustās intereses ir tapušas
Latvijas vidē. Dienu atstājušais žurnālists A.Ozoliņš šīs tēmas izpēti turpinājis žurnālā Ir, problēmu
aplūkojot plašāk, saistot to ne tikai ar laikrakstiem, bet ar visu Latvijas informatīvo telpu
un Krievijas ietekmi uz to (Ozoliņš, 2010).
Īpašnieku maiņa un organizācijas identitātes
Intervijas notika laikā, kad daļa pārmaiņu, kas saistītas ar Dienas īpašnieku maiņu, redakcijā
jau bija notikušas – laikraksta vadībā pabijusi D. Andersone, redakcijā parādījās S.Ancupovs,
par Dienas mediju un reālo Dienas vadītāju kļuva G.Bojārs. Intervētie žurnālisti (arī bijušie)
aprakstīja procesa neskaidro, necaurspīdīgo sākumu, galvenās bažas saistot ar neziņu par īsteno
īpašnieku. Tāpēc abonēšanas kampaņas priekšvakarā nebija iespējams laikraksta lasītājiem dot
skaidru atbildi par turpmāko piedāvājumu.
Sākotnējā neprasmīgā pārņemšana parādīja, ka laikraksta pircēji neapzinājās, vai viņiem
nelikās svarīgi, ka avīzes pirkums nav līdzīgs jebkuras citas preces pirkšanai. Iespējams, ka viņi
arī vēlējās „nolikt pie vietas” žurnālistus, lai tie saprastu, ka ir izpildītāji, kam jādreb par savu
vietu, nevis kaut kādā mērā jāpretojas jauno īpašnieku prasībām, kas, iespējams, krasi maina
redakcijas kursu, tā seju un reputāciju 1 .
„Tad kad es nācu uz šejieni, Tralmakam pateicu apmēram tā: kamēr varu rakstīt,
ko gribu, kamēr man neviens nestāv uz kakla, tikmēr man vienalga, kas ir īpašnieki.
Protams, tas bija deklaratīvi teikts, es labprāt vēlētos uzzināt, kas ir īpašnieki, nav
jau gluži vienalga, bet .. neteiktu, ka tur bija jūtama kaut kāda īpašnieka ietekme.
.. Tad manā rīcībā [nonāca] informācija, ka tie saucamie aktīvi, reālie īpašumi ..
pieder Roulingu ģimenei. Bet to es nezinu, vai Roulingiem ir savas intereses Latvijā,
varbūt kaut kādi darījumi - Lattelekom vai .. privatizācija: tu man palīdzēsi tikt
pie tādiem un tādiem kumosiem, bet es tev pakalpošu .. to var tikai minēt, kam viņš
pakalpo...” (DV7)
Cita tēma, kas parādās Dienas žurnālistu diskursā saistībā ar redakcionālajām izmaiņām, ir
organizācijas kultūras maiņa. Tiek aprakstīta lēmumu pieņemšanas procedūra S.Ēlertes laikā, tā
salīdzināta ar nosacītu brīvību N.Ločmeles un A.Braunas vadībā, kad žurnālistu kolektīvs bija
spēcīgs, līdzīgs redaktoriem, un tāpēc demokrātiska vadība attaisnojās,- laikraksts savu līniju
uzturēja. D.Andersones vadības laiks vērtēts gan atzinīgi, gan arī kritiski, sakot, ka, būdama
teicama žurnāliste, viņa līdz redaktores līmenim tomēr „nevelk”.
Ir neziņa arī pēc īpašnieku maiņas:
„..Tas ir tagad kaut kādā mērā mainījies, jo nesaproti.. nezini, ko no tevis īstenībā
gaida tavi darba devēji.” (Ds8)
Trešā tēma iezīmējas kā diskurss par S. Ēlertes „ēnas izsvēpēšanu”, ar ko nodarbojas jaunā
vadība, gan mainot vadības stilu, gan laikraksta politiku. „Jaunā” ienākšana raksturota kā agresīva
un bezcermoniāla:
75