ilze-sulmane-neatrastas-identitates

NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJAS DIENAS LAIKRAKSTU ŽURNĀLISTI POLITIKAS, EKONOMIKAS UN KULTŪRAS LAUKU IETEKMĒ
Latviešu žurnālistu vairākums atbalsta vienotu profesionālās ētikas kodeksu. Īpaši vienprātīgi
bija Dienas žurnālisti 2006. gada intervijās, uzsverot, ka vienota kodeksa trūkums ļauj
žurnālistiem problēmsituācijās rīkoties vai nu pēc savas brīvas izvēles, vai medija organizācijas
noteiktā un atļautā:
„Uzskatu, ka vajag [kodeksu]. Kāpēc nav? Tāpēc arī nav! Katrs interpretē ētiku
pa savam. Katrs groza to, kā viņam ir izdevīgi.” (6Ds4)
Savukārt krievu žurnālistu lielākā daļa noliedz vienota ētikas kodeksa vai žurnālistu savienības
kā pašregulējošas institūcijas nepieciešamību un iespējamību, uzskatot, ka pietiek ar
vispārcilvēciskās morāles principiem. Piemēram, Čas vadība uzskata, ka profesionālās ētikas
kodekss ir neiespējams un nevēlams, jo tad, pēc viņu domām, varētu tikt kritizēti krievu valodas
mediji, kas lielākoties neievēro Rietumu žurnālistikas tradīciju dalīt faktus no komentāriem.
Daļa žurnālistu vienotu kodeksu uzskata par vēlamu, bet neiespējamu, kā pamatojumu
minot latviešu un krievu žurnālistikas atšķirīgās tradīcijas, kā arī faktu, ka konkurence par
lasītājiem un biznesa vajadzības padara ētikas kodeksu par šķērsli un ierobežotājfaktoru
žurnālistu darbā.
Latviešu žurnālistu viedokļi šajos jautājumos ir daudzveidīgāki – no šāda kodeksa nepieciešamības
stingra apliecinājuma līdz atzinumam, ka tas ir vēlams, bet ne reāli iespējams. Tas
atzīts par neiespējamu arī ideoloģisko atšķirību dēļ:
„Bet kā mēs varam izveidot vienotu ētikas kodeksu ar NRA, piemēram, vai ar
šī brīža Dienu? Jūs labi saprotat, ka tas nav iespējams. Nerunājot par tiem krievu
medijiem, .. kuri uzstājas kā ideoloģiski, partijiski cīnītāji.”(LAS3)
Vairākums žurnālistu uzsver, ka pašreizējais 1992. gadā Žurnālistu savienības radītais ētikas
kodekss ir derīgs, bet formāls, cilvēki to neievēro,- labāk darbojas tie kodeksi, kas izstrādāti
atsevišķās redakcijās, par kuriem vienojušies paši žurnālisti (Dienā, LA, LTV ziņu dienestā,
vairāku mediju parakstītais alternatīvais kodekss).
„Tā kā mūsu avīze uzstājas pret to, ka mums nepatīk, kā krievu prese skalo saviem
iedzīvotājiem smadzenes, teorētiski vajadzētu kopīgu kodeksu. Šaubos, vai tas
iespējams. Ja rūpējamies, lai integrētos sabiedrībā, tad vajadzētu panākt, ka krievu
prese savai auditorijai sniegtu objektīvāku informāciju.
Mēs esam radījuši savu ētikas kodeksu. Pagājušajā rudenī sākām to, ilgi
gāja. Dokumentā apvienoja ētikas kodeksu un profesionālās darbības pamatprincipus.”(LAS1)
Žurnālistu savienība jau 1998. gada aptaujas datos parādījās kā žurnālistiem nesvarīga un
neprestiža profesionālā organizācija, kurai sarucis biedru skaits un kuras biedra karti mēdza
iegādāties tikai tāpēc, lai iegūtu starptautiskās žurnālistu organizācijas karti, kas deva noteiktus
atvieglojumus ārzemēs. Savienība šajos gados nav darbojusies ne kā profesionāla pašregulācijas
organizācija, kura gan aizstāv, gan kritizē savu biedru apšaubāmās prakses, ne arī kā arodbiedrība,
kas pārstāv žurnālistu intereses konfliktos ar mediju vadību vai tiesas institūcijām. Vienīgi
konkursu rīkošana un retas publikācijas ar viedokļiem par kādiem profesionāliem jautājumiem
kaut kādā mērā attaisno tās eksistenci.
ŽS kongresi un vadības maiņas, kas notika, izmantojot ne visai ētiskus paņēmienus, ļāva
pie varas palikt grupējumam, kurš kritiski iestājas pret t.s. Dienas, „sorosītu” principiem. Par
organizācijas vadītāju kļuva NRA žurnālists, kurš 2006. gada intervijā bija izteicies par ŽS neva-
101