ilze-sulmane-neatrastas-identitates

66
NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJAS DIENAS LAIKRAKSTU ŽURNĀLISTI POLITIKAS, EKONOMIKAS UN KULTŪRAS LAUKU IETEKMĒ
vienīgā vēlme ir veiksmīga laikraksta eksistence. Vienīgais izņēmums bija žurnālists (ar redakcijas
vadību un menedžmenta līmeni nesaistīts), kurš jau 2006. gadā atzina, ka pēdējā laika
tendence, ko apstiprina gan laikraksta saturiskās pārmaiņas, gan mācības, ko finansē izdevējs,
ir mazliet atvieglināt laikraksta saturu, padarīt to vieglāk uztveramu, interesantāk pasniegtu,
izklaidējošāku, tādējādi piesaistot vairāk lasītāju.
Redakcijas vadība savukārt uzsvēra, ka laikraksta politika ir – pilnībā saglabājot kvalitatīvo
saturu, politikas, ārpolitikas un ekonomikas tēmu atspoguļojumu, „apaudzēt” laikrakstu ar kultūras,
izklaides, lietišķu padomu materiāliem, tā paplašinot laikraksta auditoriju.
Arī 2010. gadā, runājot par agrāko īpašnieku, Dienas laikraksta žurnāliste uzsver politisko
neatkarību no tā un min organizatoriskās un profesionālās mācības, kas notikušas, pateicoties
piederībai biznesa grupai:
„Boniera laikā .. visiem, tai skaitā man, bija pilnīga pārliecība, ka nav nekādu
interešu „bīdīt” politiku, ka .. ir vēlme, lai mēs kārtīgi padarītu savu darbu, rakstītu
objektīvi, tā, kā mēs to redzam.... Interneta komentāros var lasīt: vai tad jūs zinājāt,
kas ir Bonnieri? Mēs tiešām zinājām, jo mēs lielu daļu šos cilvēkus pazinām sejā, jo
šie cilvēki brauca pie mums, viņi mums šad tad vadīja apmācības, mēs bijām visā
Bonnieru biznesa preses grupas iekšienē, kas nozīmē, ka mums bija tāds zināms
know-how no grupas. Jā, mēs .. zinājām, ka viņi neietekmē redakcionālo viedokli.
.. nekad nebūs tā, ka varētu piezvanīt un teikt, ka tur kaut kas nepareizi, ka tagad
jums kaut kas jāmaina.” (DS8)
NRA žurnālists 2006. gadā izsmēja Dienas atkarību no īpašnieku sociāldemokrātiskajām
idejām, kā arī kritizēja Žurnālistu savienības ētikas kodeksu kā „nošpikotu no zviedriem”.
Gan latviešu, gan krievu žurnālisti abos interviju posmos kritizējuši izdevniecību, kurai pieder
vairāki lieli izdevumi un kura savukārt pieder spēcīgam ekonomiskam grupējumam (Preses
nams/Mediju nams un tā saistība ar Ventspili).
Vispretrunīgākie sava īpašnieka ietekmes vērtējumi bija 2006. gada intervijās ar NRA žurnālistiem.
Atšķirīgi redakcionālo neatkarību vērtē laikraksta vadība (galvenais redaktors un redaktora
vietniece) un žurnālisti. Redaktora vietniece ļoti kategoriski un aizvainotā tonī noliedza īpašnieka
ietekmi, uzsverot, ka Dienas un NRA publiskā ķildošanās vairāk uzlūkojama kā mārketinga
instruments, lai nodalītu savas auditorijas un parādītu laikrakstu atšķirības. Savukārt tālaika
galvenais redaktors A.Puče žurnālistikas biznesu salīdzināja ar mēbeļu ražošanu, uzsverot, ka
īpašnieks pilnībā nosaka, „kādi krēsli tiek ražoti”.
Pat viena žurnālista diskursā redzamas atšķirības laikraksta tālaika korespondente kopējo
izdevuma neatkarību vērtē zemu, bet uzsver individuālo brīvību. Intervijas ar korespondentiem
NRA apliecināja, ka ziņu rakstītāji 2006. gadā neizjūt īpašnieka ietekmi, tā konstatējama divu
konkrētu žurnālistu materiālos, kuros tiešā veidā izpaužas īpašnieka ietekme. Ārpus šiem materiāliem
un dažām tēmām spiedienu ziņu žurnālisti šajā laikā neizjūt.
Aina mainījusies 2010. gadā, kad redakcionālo pārmaiņu dēļ īpašnieka spiediens kļuvis jūtamāks,
zūdot barjerai, kas mazināja īpašnieka ietekmi uz materiālu saturu. Tieši spiediena dēļ
žurnālists var izlemt izdevumu atstāt, lai nezaudētu savu labo vārdu, savu profesionālo identitāti.
Sekojošais fragments parāda attiecības ar īpašnieku, kurās lielu lomu spēlē veids, kā īpašnieka
politika ar augstākā un vidējā līmeņa vadības starpniecību tiek komunicēta žurnālistu kolektīvā:
„Tās lielās pārmaiņas notika reizē ar it kā formālām izmaiņām īpašnieku
struktūrā, kas patiesībā, protams, ir tikai šķietamas izmaiņas. Respektīvi, kad par
īpašniekiem it kā kļuva Armands Puče un Uldis Dreiblats. .. Pie kā tas noveda? Tas