ilze-sulmane-neatrastas-identitates

NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJAS DIENAS LAIKRAKSTU ŽURNĀLISTI POLITIKAS, EKONOMIKAS UN KULTŪRAS LAUKU IETEKMĒ
Pirmais apsvērums, kas parādās interviju diskursā jau 2006. gadā, ir ar laikrakstu ekonomiskā
stāvokļa uzlabošanu skaidrojamā nepieciešamība paplašināt lasītāju loku. Šī vajadzība saistīta
gan ar kopējo lasītāju skaita krituma tendenci, gan pārmaiņām preses sistēmā. Mainoties kādam
laikrakstam, tā politiskajām simpātijām, tiek pārvilināti lasītāji, jāmainās arī konkurentiem:
„Lauku Avīze [pastāv] kopš 89. gada, .. kļuvām par Latvijas Avīzi, sākām iznākt
katru dienu. Visiem asociējas, ka tā ir tikai lauksaimniekiem. Kad pārslēdzāmies, ka
rakstīsim par to, kas interesē plašāku auditoriju, sākām vairāk par kultūru, vairāk
mēģinājām [kaut ko piedāvāt] arī Rīgas publikai. Maksimāli paplašināt lasītāju
loku, modeļa maiņa: visi šie ielikumi ģimenes cilvēkiem, sievietēm, vīriešiem - auto
ielikums, viņiem vai braucošām sievietēm. Vāks arī stipri mainījās, bet ne radikāli.
Vienmēr gribas kaut ko labāk, lai neizskatītos vecišķi.”(6LAS1)
2006. gada intervijās, runājot par ekonomikas aprindu ietekmi uz politiku un īpašniekiem,
krievu preses žurnālisti nepārprotami saista ekonomiskās intereses ar to pārstāvētajām politiskajām
partijām. Tomēr daži viena izdevuma pārstāvji atklāti atzīst savas politiskās simpātijas un atkarību
no lieliem reklāmdevējiem vai ekonomiskiem spēlētājiem, bet citi kritiski vērtē citus izdevumus
un to atkarību no īpašniekiem, savus īpašniekus un iespējamās ietekmes pat nepieminot:
„Ekonomiskie grupējumi ir skaidrāk jūtami [latviešu] nekā krievu presē. Tur
skaidrs, ka ir ekonomiskie grupējumi, kas pārvalda presi. Mēs zinām, kam pieder
Neatkarīgā, LA un Diena, un tās ietekmē īpašnieki. Krievu presē ir tāda situācija,
ka īpašnieki nav pārstāvēti politikā. Ventspils uzņēmumi,- viņiem nepieder krievu
izdevumi; zviedriem – Diena. Līdz ar to mums nav kā Dienā, kas gadiem ilgi cīnās
ar Lembergu, un NRA, LA cīnās ar JL. Uzreiz skaidrs, ka notiek politiskā cīņa un
ka avīze pilda kaut kādu pasūtījumu. Tā ir vienkāršošana, tur viss, protams, sarežģītāk.”
(6VSV3)
Žurnālisti arī uzsver, ka reklāmas, reklāmdevēji sadalījušies pa laikrakstiem. Lūk, NRA žurnālista
izteikums:
[Č un VS atšķirības?] Es nezinu, vai viņi [laikraksti] principā atšķiras. Diezgan
stingri atšķiras reklāmdevēju bāze. Nav draudzīgi. Viena grupa neliks reklāmas citās
avīzēs, tas lielā mērā iezīmē robežas starp biznesa grupām. Segmentāciju var stipri
redzēt. Tur ir savstarpējā konkurence.” (6NV5)
VS žurnāliste iezīmē vēl vienu būtisku tēmu – žurnālistikas redakcionālā satura arvien lielāku
atkarību no reklāmdevēju struktūras, mārketinga vajadzībām un reklāmdevēju prasībām,
uzsverot bailes kritikas dēļ zaudēt lielos reklāmdevējus:
„Mums mazliet mainījies to tēmu spektrs, kuras mēs skaram ļoti uzmanīgi vai
cenšamies neskart. .. Dabiski – tie ir mūsu lielie reklāmdevēji, mēs tad, protams,
saskaņojam, ja mums ir kāda kritika, jo zaudēt ļoti lielu reklāmdevēju,- tas visiem
redaktoriem ir kā galvas sāpes. Lielās firmas, tirdzniecības tīkli kaut kādi, lielās
bankas, - ļoti akurātiem jābūt.“ (6VSS2)
Šo žurnālistes domu apstiprina arī VS galvenais redaktors, uzsverot, ka tādi - gribot negribot
- ir dzīves noteikumi, un nosauc nekritizējamos lielos reklāmdevējus – Rietumu banku, Pareksa
banku, Novatours un Maksimu, uzsverot, ka par tiem nekas slikts netiks publicēts.
71