ilze-sulmane-neatrastas-identitates

82
NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJAS DIENAS LAIKRAKSTU ŽURNĀLISTI POLITIKAS, EKONOMIKAS UN KULTŪRAS LAUKU IETEKMĒ
darba apstākļi un organizācijas kultūra, kas Dienā un Telegraf-ā atšķiras. Žurnāliste uzsver
gan Dienas labāku organizāciju un plānošanu, gan lietišķākas attiecības kolektīvā un atšķirīgus
saskarsmes paradumus:
„Man jau Telegraf-s piedāvāja iet atpakaļ. Bet es neaizgāju, nevis tāpēc, ka
negribētu krievu avīzē strādāt, bet tāpēc, ka mani neapmierināja darba apstākļi.
Jo te tomēr tik daudzas lietas .. gan komunikācijas ziņā, gan darba organizācijas
ziņā .. atvieglo dzīvi .. Viss daudz mierīgāk un bez lieka stresa. .. te ir sistēma, ir
profesionāļi, cilvēki, kas gadiem strādā, un attieksme cilvēcīgi man tuvāka latviešu
darba vidē, jo katrs dara savu darbu. Pie krieviem, o, mēs tur esam baigie draugi,
visu laiku kaut ko svinam, kaut kādas pasēdēšanas, tur tusiņi, pēc tam lamājas... It
kā jau tā, kā viena .. ģimene, bet tajā pašā laikā ir baigais bardaks.”(DS10)
Žurnālistei nav bijis pieņemams arī fakts, ka Telegraf-ā strādājuši cilvēki, kuri nerunā latviski,
kas nav profesionāli.
Krievu laikrakstu pārstāvji, piemēram, Čas komentētājs uzsver, ka redakcijas kultūru ietekmē
žurnālistu mentalitātes atšķirības, kas izpaužas krievu žurnālistu aktīvākā savas pozīcijas
aizstāvēšanā pret laikraksta vadību. Komentētājs ir pārliecināts, ka latviešu žurnālisti padevīgi
strādā vadības nospraustajos rāmjos, bet žurnālisti krievu presē vairāk cīnās par saviem materiāliem:
„Vadīt krievu žurnālistu ir daudz grūtāk – iedzīt stūrī un pateikt, ka tev būs
jādara tikai tā un šitā. Viņš var aiziet pie galvenā redaktora, mest galdā, bļaut, ka
tas nav viņa materiāls, ka viņš šitā nerakstīs. Latviešiem ar viņu subordināciju ir
pat grūti to iedomāties.
Dienā subordinācija ir ļoti stingra. Cita lieta, ka viņiem tas izpaužas tādās humānās
formās. Cilvēkam jau iepriekš ir kā armijā vai partijā nolikti statūti priekšā, un
viņi zina, ka viņi šajos rāmjos var darboties. Ja viņš nedarbosies tajos rāmjos, viņu
vienkārši izmetīs ārā. Šeit personas ir ļoti grūti iedzīt normālos rāmjos...” (6ČV3)
Laikrakstā VS, spriežot pēc žurnālistu teiktā un novērojumiem, vairāk raksturīgs autoritārs
vadības stils, kad visus materiālus pārlasa galvenais redaktors un reizēm arī īpašnieks.
Laikraksta Čas galvenie komentētāji 2006. gada intervijās uzsvēra, ka jūtas radoši ļoti brīvi,
materiāli top pilnībā pēc viņu iniciatīvas, tos vai nu pieņem publicēšanai, vai noraida, nevis ietekmē
saturiski. Līdzīgā statusā ir NRA labākie, ar autoritāti, vārdu apveltītie komentētāji. Šīm
redakcijām vairāk raksturīgs brīvais, nenoteiktais vadības stils.
Intervijas Telegraf-ā rāda, ka tur ierasta prakse ir šāda: notiek demokrātiska vienošanās, - ja
redakcionālā līnija ir pretrunā ar žurnālista individuālajām vērtībām, materiālu gatavo cits žurnālists.
Par šo praksi 2006. gadā stāstīja vairāki laikraksta žurnālisti, šo tēzi ilustrējot ar piemēru
par darba uzdevumu atspoguļot praidu, geju parādi „neitrāli vai pozitīvi”, bet žurnāliste to nespēja
un atteicās, tāpēc materiālu pasūtīja citam kolēģim.
Analizējot interviju diskursus, vērtējot to, vai laikrakstu žurnālisti ir/nav pieejami redakcijas
viesiem, kāda ir izturēšanās pret svešinieku redakcijā, kāda ir viesu pieņemšanas kultūra savā
vidē, var rezumēt, ka Dienai (2006.g) un Telegraf-am (2010.g.) raksturīgs profesionāļu komandas
gars, kopīga ideoloģija, kas veidojas diskusijās un argumentu cīņās; laikrakstā Čas un LA
pulcējušies katram izdevumam raksturīgie politiskie, ideoloģiskie domubiedri, bet NRA un VS
mediju organizācijas raksturo mazliet haotiska daudzveidība savienojumā ar skaidru pozīciju
dažos konkrētos jautājumos.