ilze-sulmane-neatrastas-identitates

4
NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJAS DIENAS LAIKRAKSTU ŽURNĀLISTI POLITIKAS, EKONOMIKAS UN KULTŪRAS LAUKU IETEKMĒ
BURDJĒ LAUKA TEORIJA UN HABITUS KONCEPTS
Starp autoriem, kas pētījuši žurnālistikas un sabiedrības mijiedarbību, minams franču sociologs
P.Burdjē (P.Bourdieu).Viņš, aprakstot sabiedrības attīstības procesu, parāda, ka tas ietver
daļēji autonomu un specializētu darbības sfēru/lauku diferenciāciju (politikas, ekonomikas,
reliģijas u.c. lauki). Šo lauku iekšienē un starp tiem varas attiecības strukturē cilvēkdarbību.
Lauks, pēc Burdjē, ir
„spēku lauks, kurā aktori ieņem vietas, kas statistiski nosaka pozīcijas, kuras tie
ieņem attiecībā pret lauku, un šo pozīciju ieņemšanas mērķis ir vai nu lauku veidojošo
spēku attiecību struktūras iekonservēšana, vai transformācija” (Bourdieu, 2005, 30).
Lauks Burdjē teorijā ir hierarhiski organizēta darbības vide. Burdjē uzskata, ka, sarunājoties,
piemēram, žurnālistam ar politiķi un politologu (viņš gan min vēsturnieku un sociālo zinātņu
pārstāvi), nerunā tikai šīs personas, bet gan mijiedarbojas žurnālists, kas ieņem noteiktu pozīciju
žurnālistikas laukā, ar sociālo zinātņu pārstāvi, kas ieņem noteiktu vietu sociālo zinātņu laukā.
Tātad mijiedarbojas simboliskās dominēšanas objektīvās attiecības. Pēc Burdjē domām, šie
lauki ir relatīvi autonomi, kaut arī žurnālistikas lauks ir lielā mērā heteronoms un saprast tajā
notiekošo nevar, aplūkojot tikai ārējās ietekmes uz to.
Burdjē runā par doksu (doxa), kas ir priekšnoteikumu sistēma darboties kādā laukā, ierastais,
pieņemtais viedoklis. Tie, kuri profesionāli nodarbojas ar diskursu radīšanu, arī žurnālisti, no
vienas puses, skaidri nosaka/piedāvā savu redzējumu un atšķirību (vision and division), no
otras puses – cīnās, lai šie redzējumi tiktu atzīti par leģitīmām sociālās pasaules konstruēšanas
kategorijām (shēmām). Eksistēt kādā laukā nozīmē nodalīt, diferencēt sevi. Tāpēc interesants ir
piemērs, ar kādu Burdjē ilustrē šo tēzi, sakot, ka visasākās politiskās cīņas norit starp partijām,
kas atrodas tuvu viena otrai pamanāmām: lai tās iegūtu simbolisko varu, tām jākļūst politiskajā
telpā atpazīstamām, uzticamām (Bourdieu, 2005, 39).
Burdjē aplūko mijiedarbību starp politikas, sociālo zinātņu un žurnālistikas laukiem, parādot
žurnālistikas lauka „dubulto atkarību” no politikas un ekonomikas lauka, kā arī izvirza tēzi, ka
žurnālistikas lauks arvien vairāk zaudē savu autonomiju.
Žurnālistika atrodas dažādu ārējo un iekšējo ietekmju/spiedienu laukā. Šo mijiedarbību var
aplūkot makrolīmenī, mēģinot parādīt, kā mijiedarbojas žurnālistikas lauks ar citiem laukiem.
Var runāt par dažādiem mijiedarbības aktoriem – politiskiem, kultūras, sociāliem, t.i. - valdību,
partijām, pilsonisko sabiedrību, medijiem.
Domājot par politikas, ekonomikas un žurnālistikas lauku mijiedarbību, šie lauki jāaplūko plašākā,
kultūras kontekstā, jo katru no minēto lauku aktoriem ietekmē kultūra, pie kuras tie pieder,
kopīgās vai atšķirīgās vēsturiskās atmiņas un izpratnes, mīti, pieredzes, aizvainojumi, traumas.
Sašaurinot kultūras lauka ietekmes analīzi, sava darba pamatā izmantošu tos konceptus, kas,
pirmkārt, visbiežāk diskutēti publiskajā telpā un, otrkārt, tos, kuri cieši saistīti ar identitātēm –
tātad valodas, vēstures, etnicitātes/nacionālās identitātes jautājumus. Lauka koncepts dod iespēju
pētīt žurnālistu identitātes un pašidentifikāciju (etnisko, sociālo un izglītības fonu), aplūkojot tos
kā korporatīvu grupu, kas apzinās, definē un aizstāv savu korporatīvo un profesionālo identitāti
un kuri mijiedarbojas ar citiem aktoriem žurnālistikas un citos laukos.
Analizēt žurnālistikas lauka aktorus, žurnālistus un to identitātes iespējams, vien ņemot vērā
arī saskarīgo lauku spēlētājus un pašus laukus – politikas, ekonomikas un kultūras. Lai noskaidrotu,
vai un kas ir līdzīgs šo lauku aktoriem un kā tie mijiedarbojas, žurnālistiem un politiķiem
veidojot diskursus, izmantojams Burdjē habitus koncepts. Izmantojams ir arī viņa pienesums