NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJAS DIENAS LAIKRAKSTU ŽURNĀLISTI POLITIKAS, EKONOMIKAS UN KULTŪRAS LAUKU IETEKMĒ konceptu „struktūra” un „prakse”, kā arī kultūras, sociālā un simboliskā kapitāla izstrādāšanā (Kivisto, 2003). Struktūra attiecināma uz ārējiem spiediena elementiem, kas ietekmē/apdraud aktorus, prakse ir cilvēkdarbība (human agency), habitus – kognitīvās struktūras, ar kuru palīdzību cilvēki orientējas pasaulē. Habitus kā vēstures produkts producē individuālas un kolektīvas prakses, „saprātīgas” uzvedības veidus, un šīs prakses reproducē likumsakarības, kas piemīt tiem nosacījumiem, kādos tika producēts to ģenerējošais princips (Burdjē, 2004, 77). Habitus ir „visa tā pagājušā darbīgā klātbūtne, kuras produkts tas ir: tātad tieši habitus piešķir praksēm to relatīvo neatkarību attiecībā pret tagadnes ārējiem nosacījumiem (determinācijām)” (Burdjē, 78). Habitus, būdams individuāls, personisks un subjektīvs, vienlaikus ir arī sociāls, kolektīvs, tātad habitus ir socializēta subjektivitāte (Benson, Neveu, 2005, 3). Tās uztveres un vērtējuma kategorijas un izvēļu sistēmas ir kolektīvās un individuālās vēstures produkts (Burdje, 2005, 159). Racionalitāte un saprāts ir ierobežots, jo ir sociāli strukturēts, un habitus, pēc autora domām, ir „nosacīta un ierobežota spontanitāte” (autora izcēlums) (Burdje, 2005, 159-160). Habitus, kas saistīts ar vēsturi, ietekmē iespējamo nākotni, tam piemīt inerce, iepriekšējās trajektorijas pēdas, kuras aģents pretstata spēkiem, kas tieši mijiedarbojas laukā, tādējādi aģenta stratēģijas nevar tieši atvasināt no viņa stāvokļa vai esošās situācijas. Viņš dod atbildi, kuras princips „neierakstās stimulos”, atbildi, kas neizriet tikai no konkrētās situācijas un kuru nevar paredzēt. Tomēr viņš nav arī pilnīgi neparedzams. Tātad runa ir par darbību, ko var vienlaicīgi nodēvēt gan par spontānu, gan determinētu. Barjera, ko noliek habitus starp stimulu un reakciju, darbojas kādu laiku, jo kā vēstures produkts tas ir nosacīti noturīgs un pastāvīgs, un tātad brīvs no vēstures. Habitus kā iepriekšējās, kolektīvi un individuāli uzkrātās pieredzes produkts var tikt skaidrots tikai individuālās un kolektīvās vēstures analīzē. Līdz ar to koncepts palīdz izvairīties no pieejas, kas uzskata, ka katra darbība ir racionāla aprēķina izraisīta, un arī no zināma mehānicisma, kurš darbību reducē uz vienkāršu reakciju pret nediferencētiem cēloņiem (Burdje, 2005, 160-161). Objektīva grupas habitus homogenizācija, kas izriet no eksistences nosacījumu homoģenitātes, ļauj objektīvi saskaņot prakses bez apzinātas atsaukšanās uz normu (Burdjē, 2004, 81). Habitus ir darbības ekonomijas princips, kas nodrošina spriedumu un apsvērumu, kā arī laika ekonomiju. To var labi piemērot ikdienas darbību analīzē, jo steigas vai zināšanu trūkuma dēļ nav iespējams vienmēr racionāli novērtēt visus apstākļus lēmuma pieņemšanā (Burdje, 2005, 164). Tādējādi termins labi raksturo to, ko žurnālistikā parasts saukt par profesionālajām rutīnām. Tā kā habitus ir objektīvu apstākļu produkts, tas rada uzvedības tipus, kas teicami pielāgoti šiem apstākļiem bez vajadzības apzināti meklēt un apzināti adaptēties. Habitus ir apkopota atmiņa par personas pieredzi un vidē apgūtajām tradīcijām. Sevišķi labi tas parādās pārmaiņu laika sabiedrībā, kad aģenti, veidojušies citā laikmetā, saduras ar jaunā laikmeta prasībām vai kad veci cilvēki saglabā novecojušas dispozīcijas vai maina statusu (Burdje, 2005, 165). Darbības, kuru rezultātā rodas mediju produkts, nav haotiskas. Tās, kuras nemitīgi atkārtojas, tiek sauktas par praksēm (practices). Jēdziens palīdz cīnīties ar normatīvismu, jo parāda, kā cilvēki reāli rīkojas, tomēr, palīdzot noskaidrot, kā cilvēki rīkojas, tas nepalīdz saprast – kāpēc (Koltsova, 2006, 13). Bieži vien medija augstākā vadība un īpašnieki pieder tai pašai politiskajai vai biznesa elites grupai. Viņi ir ne tikai saistīti kā partneri vai draugi, bet tos vieno kopējs habitus. Tāpēc būtu nepareizi abus šos aktorus vienmēr pretstatīt, tieši otrādi – viņi var apvienoties pret citiem medijiem un to stratēģiskajiem partneriem. Atšķirībā no citām industrijām, kā uzsver O. Koļcova, tiek uzskatīts, ka mediju vadības pieņemtie lēmumi ir leģitīmāki, nekā ja to dara īpašnieki. Tas liek abām pusēm noslēpt īpašnieku reālo dominēšanu savstarpējās attiecībās (Koltsova, 2006, 154). 5
6 NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJAS DIENAS LAIKRAKSTU ŽURNĀLISTI POLITIKAS, EKONOMIKAS UN KULTŪRAS LAUKU IETEKMĒ Mūsdienās, analizējot mediju un varas attiecības, pētnieki konstatējuši pretrunīgas tendences. Vērojama politiskās elites un žurnālistu elites tuvināšanās, jo tām ir kopīgs habitus. Mediju komercializācija, no vienas puses, ir veicinājusi konservatīvismu un elites aizstāvošu tendenciozitāti daudzās mediju organizācijās, bet, no otras puses, veicinājusi lielāku mediju naidīgumu pret varu. Taču vērojama arī varas aktoru un mediju pretnostatījuma, naidīguma palielināšanās, kad mediji izjūt elites varas spiedienu (abuse). Normatīvie standarti prasa, lai žurnālisti no vienkāršas reportēšanas, interpretēšanas un komentēšanas pārorientētos uz atmaskošanu, kritiku un aizstāvību, tādējādi kļūstot par patstāvīgiem politiskajiem aktoriem (McNair, 2006, 57). Efektīva politisko elitu kritiska izvērtēšana var kļūt par mārketinga instrumentu, kas palīdz atšķirt arī vienu mediju organizāciju no otras, jo brīvības un neatkarības vizuālai demonstrēšanai var būt komerciāla vērtība. Sociālā, kultūras un ekonomiskā kapitāla līmenis savukārt nosaka, kāds statuss žurnālistikas laukā piemīt žurnālistiem (reāli vai viņu iztēlē). Tāpēc svarīgi ir noskaidrot, kāds ir žurnālistu zināšanu un praksmju kopums, kas apgūts ģimenē un skolā, kultūras zināšanu formas, kas piešķir kompetenci atšifrēt kultūras attiecības un artefaktus, ko Burdjē sauc par kultūras kapitālu, noskaidrot žurnālistu vietu un statusu gan mediju organizācijā, gan savās auditorijās un sabiedrībā kopumā, cilvēku uzticēšanos žurnālistiem un viņu atpazīstamību un atzīšanu. Tātad — uzkrātā prestiža un cieņas līmeni, ko Burdjē dēvē par simbolisko kapitālu, kā arī žurnālistu simbolisko nozīmju veidošanu un viņu simbolisko varu - realitātes konstruēšanas varu (Bourdieu, 1999, 166). Lai varētu novērtēt faktorus, kas ietekmē žurnālistu identitāšu veidošanos, vispirms jāraksturo žurnālistikas lauks, kurā viņi darbojas, kā arī jāaplūko ietekmes, spiediena elementi un iespējamais kopīgais habitus, kas veidojas un attīstās, mijiedarbojoties žurnālistikas, politikas un ekonomikas laukiem.
Change language