ilze-sulmane-neatrastas-identitates

54
NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJAS DIENAS LAIKRAKSTU ŽURNĀLISTI POLITIKAS, EKONOMIKAS UN KULTŪRAS LAUKU IETEKMĒ
”KĀDA IR MANA VIETA?” MEDIJU ORGANIZĀCIJAS
IDENTITĀTES ŽURNĀLISTU INTERVIJĀS
Organizācijas identitātes slāņus veido konkrētā darba vieta, darba pieredze un darba uzdevumi.
Mijiedarbībā ar mediju vadību un kolēģiem mediju organizācijā notiek profesionālā
socializēšanās, identifikācija ar savu darbavietu. Tās mērķu izprašana var atvieglot žurnālista
darbu vai arī, saprotot, ka organizācijas politika, rutīnas un mērķi nav pieņemami, likt meklēt
citu darbu. Šo identitāti intervijās mēģināts atklāt, lūdzot raksturot savu un kolēģu vai konkurentu
laikrakstus un to redakcionālās politikas, kā arī fiksēt tās brīžos, kad ir krīze vai konflikts,
t.i., kad sev precīzi jāformulē, ko tu dari, vai tu to gribi, vai prasības neapdraud tavu sociālo un
profesionālo integritāti.
Organizācijas mērķu izpratne un atbalstīšana var atvieglot un uzlabot žurnālista darbu, lepnums
par savu darbavietu - stimulēt izaugsmi un vairot apmierinātību, taču var arī radīt iekšējus
konfliktus, ja darāmais ir pretrunā ar žurnālista pārliecību, profesionālajām vai citām vērtībām.
Medija organizācijas zīmols var palīdzēt vai traucēt žurnālista profesionālo uzdevumu pildīšanā.
Identificēšanās ar savu laikrakstu var ietekmēt arī to, kā žurnālists izjūt savu personisko brīvību
un neatkarību.
Emociju darbs un identitātes
Intervēto žurnālistu diskursos nav vērojama spriedze un profesionālas vai emocionālas izdegšanas
pazīmes (izņemot 2010. gada dažās intervijās, kur demonstrēta pārliekā darba slodze
sakarā ar ekonomisko krīzi). Acīmredzot tie, kuri nav varējuši izturēt darba apjomu vai spriedzi,
jau pametuši medijus (piemēram, Dienas redakcijā visos tās pastāvēšanas gados vairākkārt notikušas
pārmaiņas kolektīvā) vai to darīs, īpašnieku maiņas spiesti.
Tātad gadījumā, ja darbs žurnālistam ir galvenokārt radoša pašizpausme vai arī viņš žurnālistiku
izmanto kā līdzekli savu personisko/viņa pārstāvētās grupas mērķu sasniegšanai, piemēram, uzskatot
laikrakstu, kurā strādā, par labu veidu paust savu politisko pārliecību un cīnīties par kādu mērķu
piepildījumu ar medija palīdzību, spriedzes nav, jo identitātes nekonkurē, un labumu gūst abas
puses – darba devējs un darba ņēmējs. Izvēlēto darbavietu (redakciju) par tribīni intervijās atzina
laikraksta Čas divi žurnālisti, kas rakstīja/raksta komentārus, kuros cīnījās pret izglītības reformu
un par krievu valodas statusa maiņu un citu Latvijas krievvalodīgo iedzīvotāju prasību izpildi.
Tie žurnālisti, kuriem raksturīga attieksme pret profesiju kā pret naudas pelnīšanu, biznesu,
teica, ka viņi varētu strādāt jebkurā laikrakstā, piemērojoties tā rakstības stilam, auditorijai; viņi
spēja sava izdevuma politiku kritiski vērtēt (vai arī atteicās to darīt korporatīvās lojalitātes dēļ)
un uzskatīja, ka pārdod savu rakstītprasmi. Šajā gadījumā žurnālists intervijā teorētiski nodala
savas politiskās simpātijas no organizācijas identitātes.
Tie žurnālisti, kuri izsacīja domu, ka viņu uzskati un ideoloģija sakrīt ar tā izdevuma politiku
un vērtībām, kuram viņi strādā, nereti minēja, ka nevarētu iedomāties darbu citā izdevumā,
prasību pakļauties paust tādas idejas, kuras viņi neatbalsta.
No vienas puses, žurnālistu prasme un emocionālais darbs tiek pirkts, no otras – viņi paši
izmanto laikraksta vārdu, lai tiražētu savas idejas un gūtu popularitāti ne tikai kā profesionāļi
(žurnālisti), bet arī kā politiķi un sabiedriski darbinieki. Savukārt gadījumos, kad profesionālās
un pilsoniskās identitātes nonāk pretrunā ar izvirzītajiem darba uzdevumiem, žurnālists aiziet.
Viens no minētajiem žurnālistiem piedalījās protesta badošanās akcijā, tikās ar varas pārstāvjiem
un aprakstīja savas izjūtas laikrakstā Čas. Viņš labi runā latviski, bet cīņā par krievu valodu
izmanto tikai sev izdevīgos argumentus. Piemēram, pēc identitāšu pētnieka D.Leitina vieslekci-