ilze-sulmane-neatrastas-identitates

Recommendations

Info

NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJAS DIENAS LAIKRAKSTU ŽURNĀLISTI POLITIKAS, EKONOMIKAS UN KULTŪRAS LAUKU IETEKMĒ „Pilnīga objektivitāte nav iespējama. Faktiem jāatbilst patiesībai. Ja cilvēki runā daudz, tad mēs daudz to liekam avīzē. Objektivitāte ir spēja adekvāti parādīt fakta vai notikuma vietu reālā dzīvē.” (6ČS1) Reizumis sabalansētības vai līdzsvara kategorija tiek minēta kā objektivitātes alternatīva, nevis tās izpausme, uzsverot, ka ziņā jābūt pārstāvētiem visiem viedokļiem, bet pati ziņu un materiālu atlase, izvēloties svarīgākos rakstus, piemēram, pirmajai lappusei, tomēr būs subjektīva. Žurnālisti apzinās, ka jebkura ziņa, kas parādās laikrakstā, tiek rāmēta un var būt subjektīva, īpaši tad, ja tas ir analītisks materiāls. Sekojošā fragmentā izcelta ideja, ka mūsdienu auditorijas var nesaprast kailus faktus bez konteksta, bet konteksts un viedoklis var būt subjektīvs: „Lieta tā, ka katrs analītisks materiāls, vienalga, būs subjektīvs. Es varu uzrakstīt materiālu, kur paužu savu pārliecību, piemēram, kādu nokritizēju. Tas nenozīmē, ka man ir taisnība pēdējā instancē. .. Ir lietas, ko varu nezināt. .. Katra informācija, ko liekam avīzē, vienmēr ir subjektīva, pat parasts jaunums. Saules akmens nesen ieguva kādu prestižu starptautisku prēmiju. .. Diemžēl tāpēc, ka mums ir maz cilvēku, kas spējīgi analizēt, un nav arī avīzē tik daudz vietas, palika tikai šī nelielā ziņa. Bet mēs izmantojam tādu žanru kā „Personiskais viedoklis”, .. tāda personiska publicistika, personificēts uzskats. .. Te jāievēro mērs, jo apjomīgi materiāli, kur parādās tikai viens apskatnieka personiskais viedoklis, nav pieņemami. Ir labi nelieli formāti, jo lasītājs ne vienmēr redz, kas stāv aiz fakta.” (6VSS2) Kā redzams, šajā fragmentā definēta subjektīva, personisko uzskatu žurnālistika, kura palīdz lasītājam saprast faktu kontekstu. Žurnālisti labi redz šķēršļus objektīvai reportēšanai kolēģu darbā citos medijos, bet nejūt sabalansētības un objektivitātes iespējamos apdraudējumus savā izdevumā. Kā ilustrācija minēts piemērs ar Lembergu, kuru avīze VS var gan pelt, gan slavēt: „Kāpēc gan ne? Neviens netraucē objektīvi rakstīt, ja vien nav skartas kādu lielu grupējumu intereses. Mēs nepārstāvam nevienu ekonomisko grupējumu, mēs varam objektīvi rakstīt, arī par Lembergu. Viņu aizstāvēt, teiksim. Mēs uzskatām, ka tas vispār ir politizēts [ar Grīnbergu], tur nav nozieguma sastāva. Juristi arī uzskata. .. Mums ir strīds ar Lembergu par to, ka viņš nedeva iespēju pilsētniekiem privatizēt dzīvokļus. Mēs rakstījām, kritizējām. Vienā gadījumā mēs viņu aizstāvam, citā kritizējam. Dažas avīzes nevar to atļauties. Šajā ziņā mums ir brīvas rokas. Tā ir mūsu priekšrocība.” (6VSV3) Diskurss par dažām tēmām atšķiras atkarībā no tā, vai žurnālists ir praktiķis ar citu izglītību, vai arī apguvis profesionālo izglītību. Piemēram, jautājumu par objektivitāti Čas komentētājs ar vēsturnieka izglītību, nesaprata, tāpēc atbilde tika definēta satura atlases, dienas kārtības veidošanas terminos: „Jautājums ir, ar ko mēs nodarbojamies. .. Mums objektīvi jāsāk spriest par būtiskām problēmām. Man ir tāda klusa cerība, ka latviešu kolēģiem arī vienreiz pielēks, ka jāsāk runāt par sabiedrībai būtiskiem jautājumiem. Neuzskatu, ka vēsture un tml. ir šobrīd sabiedrībai svarīgi jautājumi.” (6ČV3) Vairāki žurnālisti pamatoti uzsvēruši, ka faktu un viedokļu nodalīšana vien nenozīmē objektivitātes nodrošinājumu, citi apšauba, vai tas ir reāli iespējams, uzskatot ka tā ir normatīva teorētiska konstrukcija: 85
86 NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJAS DIENAS LAIKRAKSTU ŽURNĀLISTI POLITIKAS, EKONOMIKAS UN KULTŪRAS LAUKU IETEKMĒ „Principā jau mēģina: komentāram jābūt atsevišķi un ziņai jābūt atsevišķi, bet brūk visu laiku kopā. It kā ir mēģinājumi sadalīt, bet es jau gadus desmit dzirdu, ka jābūt; [profesionāli] semināri[par to runā],[ka] jādala komentāri no informācijas. Visi saka, jā, tā tam ir jābūt, bet praksē nevienā avīzē tas nesanāk.” (6ČV3) Objektivitāte vai tās trūkums tiek saistīts ar problēmu, ka pašas dienas kārtības un atlasītās informācijas rāmējums laikrakstos atšķiras: „Diena saka, ka faktus dala no viedokļiem, kas dod objektivitāti. Ir noteikti informācijas pasniegšanas paņēmieni - kaut ko ieliek, kaut ko ne. Kādi virsraksti, akcenti, apjoms, cik pievērš notikumam uzmanību. Mēs bieži redzam, ka notikumus, kas mums ir galvenie, kas ir liktenīgi Latvijai, citi liek otrā plānā vai atspoguļo maz, vispār nepiemin.” (6VSS2) VS pārstāve uzsver ideju, ka žurnālistam, nostājoties kāda pusē, jābūt uzmanīgam un jāpārbauda, cik viedoklis pamatots. Diskursā redzama arī visumā reti pieminētā ētiskā puse, ētiskie kritēriji un veselais saprāts, kas Latvijas praksē nereti publiski kapitulē likuma burta priekšā: „Ir svēti žurnālistikas likumi. Ja tu veic pētījumu, tev jādod visi iespējamie viedokļi, vismaz konflikta dalībnieku divas puses. Ir tā tu raksti, atnāk cilvēku grupa un saka: mums tāda nelaime, konflikts, palīdziet tikt skaidrībā. Viņi ņem tevi par sabiedroto, izskaidro visu, dod dokumentus. Tu sāc pētīt, saisties ar otru pusi, kam pretējs viedoklis, uzpeld fakti no otras puses. .. Tev jāuzstājas par šķīrējtiesnesi, tad gadās, ka tu neapmierini nevienu pusi. .. Galvenais vērtēt katra konflikta tikumisko pusi. Tā bieži vien žurnālistikā tiek ignorēta. Tu lasi materiālu, tur ir tikai juridiski apsvērumi. .. Tev jāpaceļas virs tā un jāvērtē no veselā saprāta un cilvēciskās morāles skatu punkta. Ja cieš cilvēki, ģimene, iela, kopiena, invalīds. Pēc likuma viss pareizi, bet - no morāles viedokļa? Žurnālistam jāieklausās sirdsapziņā, sirdsbalsī, savā intuīcijā.” (6VSS2) Sabalansētību pirmsvēlēšanu reprezentācijas prakses piemērā apraksta LA žurnāliste, uzsverot problēmu, ka politiķi meklē pieeju medijiem, bet šī pieejamība jānodrošina, balstoties uz žurnālistu profesionāliem atlases kritērijiem: „Mums visiem deputātu kandidātiem tiks uzdoti desmit jautājumi, viņiem būs jāatbild ar” jā” vai „nē”, un lasītāji varēs paši skatīties. .. Tad mums ir no katras partijas izraudzīti .. gudrākie, mūsuprāt, .. kandidāti, kuriem tad tiks dots vārds. Viņu nav daudz, viņi ir kādi divi, trīs no katras partijas. Mēs paši izvēlamies. Protams, netrūkst tādi politiķi, kas zvana, sevišķi mūsu politikas nodaļas žurnālistiem, un izsaka zemtekstos, ka viņi gribētu te sniegt intervijas. Mums tas īpaši pieņemami nav, un tā diplomātiski ir jāpasaka. Bet tādu netrūkst, kuri grib tribīni tieši pirms vēlēšanām.” (LAs2) Profesionalitātes kritēriji NRA komentētāja diskursā tiek definēti kā konteksta došana, orientēšanās uz lēmuma pieņēmējiem, kas prasa žurnālista kompetenci un analītiskas spējas: „Es pateikšu par sevi. Tev jāzina, kā šī lieta darbojas kontekstā. Ja par kaut ko raksti, jāzina, kas ir šajās nozarēs prioritārs. Kā sistēma darbojas, ja raksta atsevišķas lietas. Lai profesionāļiem nebūtu iemesla teikt, ka tā ir propaganda.
Page 1 and 2:
NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJAS
Page 3 and 4:
NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJAS
Page 5 and 6:
2 NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJA
Page 7 and 8:
Page 9 and 10:
Page 11 and 12:
Page 13 and 14:
10 NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJ
Page 15 and 16:
Page 17 and 18:
Page 19 and 20:
Page 21 and 22:
Page 23 and 24:
Page 25 and 26:
Page 27 and 28:
Page 29 and 30:
Page 31 and 32:
Page 33 and 34:
Page 35 and 36:
Page 37 and 38: 34 NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJ
Page 87: 84 NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJ
Page 103 and 104: 100 NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVI
Page 139 and 140:
136 NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVI
Page 141 and 142:
Page 143 and 144:
Page 145:
show all

ilze-sulmane-neatrastas-identitates

You also want an ePaper? Increase the reach of your titles

Delete template?

Save as template?