ilze-sulmane-neatrastas-identitates

NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJAS DIENAS LAIKRAKSTU ŽURNĀLISTI POLITIKAS, EKONOMIKAS UN KULTŪRAS LAUKU IETEKMĒ
neseno pārmaiņu laiku, kad vai nu viedokļu un spēcīgu komentāru laikrakstam nebija vispār,
vai tie bija īsi, piesardzīgi, bez rezonanses un bez skaidras redakcionālās politikas. Piesardzīgi,
aizvainoti un nedroši bija arī žurnālisti 2010. gada intervijās (īpašnieku maiņas periodā). Pašreiz
laikraksts ir mazliet atguvies profesionāli, bet ar mainītu un mainīgu redakcionālo politiku.
Telegraf-ā sākumā bija otrādi – 2006. gadā tā nākotne bija neskaidra, žurnālisti minēja tirāžu
kritumu, kvalitatīvas krievu preses pieprasījuma trūkumu. 2010. gada intervijās žurnālisti bija
pilni cerību par demokrātiska, kvalitatīva izdevuma perspektīvām, izdevumam atgūstot auditoriju
un redakcionālās politikas redzējumu. Redaktora aiziešana un problēmas ar jaunajiem
īpašniekiem nākotni padarījušas neskaidru.
Savukārt VS un Čas žurnālistu piedāvātā vienīgā patiesība par kopienas neapstrīdamām tiesībām
un emocionāla, neanalītiska pozīcijas politiķu lamāšana apmierina to atbalstīto partiju un
konsolidē atbilstīgo auditoriju un vēlētājus.
Gan žurnālistu diskursi intervijās, gan citu pētnieku atklātais politiķu diskursu pētniecībā
(politiķu runu analīze Saeimā vai viņu uzstāšanās medijos) parāda, ka komunikācijā netiek
izmantoti deliberatīvā dialoga principi, kas nozīmē izsvērtu problēmas apspriešanu, visu pušu
piedāvājuma racionālu izvērtēšanu, kur tiek respektēti visi sarunas dalībnieki, kur tiek atklāti
arī katras puses piedāvāto risinājumu ierobežojumi un vājās puses, kur otra puse tiek uzklausīta
īpaši uzmanīgi tad, ja tās spriedumiem nepiekrīt, pieņemot, ka abas puses ir godīgas un katrai
no tām ir labi nodomi.
Latvijas notikumu kontekstā šāds „uzstādījums” – labi nodomi – šķiet naivs un nederīgs.
Abos diskursos – politiķu un žurnālistu - joprojām sastopamie aizvainojošie identifikatori un
vieglprātīgi piekabinātās „birkas”, un stereotipi neļauj aplūkot un analizēt problēmu būtību, jo
kritizētā izteikuma autors bez ierunām un pārskatīšanas iespējām jau sen ir diskvalificēts.
Tātad vērojama zināma politiskās kultūras līdzība žurnālistu un politiķu vidē. Līdzīgi kā
politiķi, arī žurnālisti ir prasmīgāki kādu problēmu izvirzīšanā, aprakstīšanā un kritizēšanā, taču
ļoti reti parādās rāmējums, kas varētu kaut ko vērst par labu – cēloņu analīze, dažādu politiku
piedāvājums iespējamo seku izvērtējumam, konstruktīvs risinājums, oriģinālu, savu dienas
kārtību izvirzījums.
Žurnālistikas laukā vadošos amatos joprojām nereti ir padomju izglītību guvušie bijušie komjaunatnes
un partijas darbinieki. Neatkarības atgūšanas pirmajos gados sākusies straujā paaudžu
nomaiņa skārusi galvenokārt citus medijus vai arī korespondentu, nevis mediju vadības līmeni.
Jaunās paaudzes labi izglītotie, bet ne tik pieredzējušie žurnālisti ir pārsvarā korespondenti,
reportieri, tātad neatrodas varas pozīcijās redakcijās. Arī politikas un ekonomikas lauka daudzi
spēlētāji joprojām ir padomju laika partijas, komjaunatnes funkcionāri, tāpēc var izdarīt pieņēmumu,
ka kopīgais habitus - kopīgās pazīšanās, paradumi, valodas lietojums, izglītība, iespējamās
saistības kavē jaunas politiskās un žurnālistiskās kultūras iedibināšanos. Tomēr jāatzīst, ka šāda
pieņēmuma pārbaude, sīkāk pievēršoties politiskā un ekonomiskā lauka spēlētājiem, jau ir cita
pētījuma uzdevums.
Politiskās un žurnālistiskās elites tuvināšanās un kopīgais habitus izpaužas arī kā žurnālistu
kļūšana par politiķiem (S.Ēlerte, I.Mūrniece) un otrādi – no politikas uz žurnālistiku
(A.Panteļejevs) – Atmodas laikā un arī tagad. Tas notiek gan civilizētā veidā – mainot nodarbošanos,
gan mazāk pieņemamā formā, kad abi darbi – deputāta un žurnālista - tiek darīti
vienlaicīgi (N.Kabanovs).
Aplūkojot konkrētās personības, redzams, ka kandidē vai darbojas partijās 1) sociāli aktīvas
personības (K.Zagorovska), neiekļūst Saeimā un turpina darbu žurnālistikā, 2) kandidē laikraksta
vai izdevniecības vadītāji, kuru piekļuves iespēja medijiem kampaņas laikā īpaši nevienlīdzīgi
liela un politiskā ietekme uz mediju milzīga, 3) kļūst par deputātu kandidātu, stājas partijā medija
vadītāja, kura vadīja laikrakstu, par kuru kolēģi izteikušies, ka izdevumam pašam ir liela
127