ilze-sulmane-neatrastas-identitates
ilze-sulmane-neatrastas-identitates
ilze-sulmane-neatrastas-identitates
You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
126<br />
NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJAS DIENAS LAIKRAKSTU ŽURNĀLISTI POLITIKAS, EKONOMIKAS UN KULTŪRAS LAUKU IETEKMĒ<br />
kuru diskursi pauž majoritātes identitāti un pretenzijas – vairākus divkopienu sabiedrības<br />
atribūtus.<br />
• Abu lauku aktoriem raksturīga korporatīvo saišu, īslaicīgu biznesa interešu dominēšana<br />
pār visas sabiedrības interesēm un perspektīva, stratēģiska skatījuma trūkums.<br />
• Arī Latvijas nelielie izmēri (gan mediju tirgus apjoma ziņā, gan cilvēku skaita ziņā) ietekmē<br />
abu lauku spēlētāju intensīvu mijiedarbību. Tam vajadzētu veicināt sadarbību, sapratni,<br />
korporatīvās saites, neformālās draudzības. Tas tā daļēji ir. Tomēr šo neatkarības gadu<br />
laikā bijušie kursa biedri varēja nonākt barikāžu atšķirīgās pusēs, vai, sākumā būdami<br />
vienā pusē, vēlāk pārstāvēt pretējas nometnes. Nereti atšķirīgās pozīcijas, iespējams, var<br />
būt uzspēlētas, tikai publiski paustas, bet atšķirīgo izdevumu pārstāvjiem profesionālās<br />
identitātes un attieksme pret politiskajām partijām – būtībā līdzīga.<br />
• Politiskajā diskursā, daudzās mediju analīzēs, kā arī iegūtajās intervijās ar žurnālistiem<br />
redzams, ka žurnālistu galvenais kritikas virziens vērsts pretējās pozīcijas kolēģu un to<br />
atbalstīto partiju virzienā. Latviešu žurnālistu atbalstāmie politiskie spēki ir vairāki un atšķirīgi,<br />
tāpēc asa kritika ir vērsta savstarpēji - pret dažādām t.s. latviešu partijām. Latviešu<br />
politiķi un žurnālisti solidārāki ir vienīgi slāvu partiju kritikā vai ignorēšanā, nemēģinot<br />
atrast saskarsmes punktus vai atzinīgi novērtēt kādus racionālus opozīcijas priekšlikumus.<br />
Arī Nacionālā apvienība un tās atbalstītāji tiek ilglaicīgi mērķtiecīgi marginalizēti, nediferencējot<br />
attieksmi nostāties pret dažām apkarojamām radikālām idejām vai izteicieniem,<br />
bet novērtējot tās konsekvenci, aizstāvot nacionālas valsts vērtības. Šī nacionālo vērtību<br />
aizstāvēšanas un nacionālā radikālisma nenodalīšana notiek gan no radikālo liberāļu, gan<br />
t.s. prokrievisko spēku pārstāvju puses.<br />
Savukārt krievu laikrakstu žurnālisti ir solidāri, - savējo iespējamās kļūdas vai trūkumi netiek<br />
verbalizēti vispār, visa kritika vērsta pret pozīciju („varu”), jauna, pozīcijā nonākušas partijas<br />
izvērtētāja loma tikko iezīmējusies, visticamāk pazudīs, jo sankcijas sekojušas ātri un nepārprotami.<br />
Savukārt nacionālboļševiku radikāla rīcība un publicitāte tiek leģitimizēta.<br />
Ir saskatāmas arī atšķirības: žurnālistu interviju disksursi reizēm ir dziļāki, analītiskāki nekā<br />
presē atrodamā argumentācija, pierastais politisko spēku atspoguļojums. Jau 2006. gadā žurnālisti<br />
pārliecinoši parādījuši dažas politiskās varas kļūdas un darbības trūkumus, kuru sekas mēs<br />
vērojam patlaban, 2012. gadā.<br />
Daudzi intervētie žurnālisti (līdzīgi kā viņu radītie teksti un politiķi publiskajā telpā) pauž<br />
pārliecību, ka viņi paši ir objektīvi, bet citi, pārējie - politiski angažēti, aizspriedumaini. Tādējādi<br />
šāds habitus, kuru raksturo simetriska savējo identitātes cildināšana un svešo kategoriska<br />
noliegšana, neļauj veidot racionālu dialogu.<br />
2006. un 2010. gada interviju periodā iezīmējušās divas tendences. Viena ir vairāk sastopama<br />
nobriedušās un vecākās paaudzes diskursos – konfrontējošas sociālās un profesionālās identitātes,<br />
kuru pārstāvji gatavi nenogurstoši tās apstiprināt/aizstāvēt/izcīnīt. Otra, vājāk izteikta<br />
tendence, atrodama dažu jaunākās paaudzes žurnālistu disksursos 2010. gadā – disksursu orientācija<br />
uz racionālu demokrātisku diskusiju un tolerantāku atšķirīgo ideju un cilvēku vērtējumu.<br />
Runājot par politikas un žurnālistikas lauku mijiedarbību, literatūrā atrodami pretrunīgi vērtējumi.<br />
Vieni autori domā, ka ir vāja, slinka pilsonība un ļoti spēcīga elite, citi – ka žurnālisti<br />
kļuvuši pārāk demagoģiski, autoritātes apstrīdoši, pārāk spēcīgi un proaktīvi, nosakot dienaskārtību<br />
un atrodoties virs likumīgi ievēlētajiem politiķiem (McNair, 2000, 9). Pēdējais no minētā<br />
var izraisīt varas vēlmi šādu mediju apklusināt un var atgrūst arī kādu daļu lasītāju, kuri vēlas<br />
spriest paši, nevis saņemt kategoriskus spriedumus un gatavus vērtējumus.<br />
Domāju, ka Latvijas žurnālistika piedzīvojusi abus šos procesus – piemēram, gan Dienas<br />
elitāri kritisko stadiju, kad laikraksts un tā žurnālisti (komentētāji) bija ietekmīgi eksperti, kad<br />
laikraksts pats bija aktīvs politisks spēks (tas izpaudās vēl 2006. gada interviju diskursā), gan arī
Change language