ilze-sulmane-neatrastas-identitates

NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJAS DIENAS LAIKRAKSTU ŽURNĀLISTI POLITIKAS, EKONOMIKAS UN KULTŪRAS LAUKU IETEKMĒ
valdībai pietuvinātiem cilvēkiem, kuri var kaut ko pastāstīt. Mums visu laiku kaut
ko stāsta opozīcija. To pašu interviju ar premjeru ļoti grūti norunāt.” (6TS4)
Čas žurnāliste savukārt Latvijas Avīzi (un VS) raksturo kā propagandas laikrakstu ar negatīvi
vērtējamu manipulatīvu spēku:
„LA piemērs. Kad es runāju ar cilvēkiem laukos, saprotu, ka viņiem ar šīs avīzes
palīdzību ir izskalotas smadzenes, un es nevaru pārliecināt, ka ir arī citi viedokļi. ..
Tā ir diezgan radikāla avīze. Kā krievu tirgū ir VS, tā latviešu tirgū ir LA.”(6ČS4)
Kā redzams, interviju diskursos, vērtējot žurnālistikas saturu abās informatīvajās telpās, vērojami
simetriski savstarpēji apvainojumi radikālismā, manipulēšanā, propagandā.
Dienas vadītāja uzsver gan ideoloģiskās, gan stila, gan profesionālo vērtību atšķirības, kas
parādās attieksmē pret ētikas kodeksu un attieksmē pret slēpto reklāmu. Fragmentā arī pamatots,
kāpēc Latvijā nedarbojas tulkotu preses izdevumu prakse, un izteikts viedoklis, ka starp krievu
žurnālistiem nav bijis viegli atrast cilvēku, kurš varētu parakstīt Dienas Mediju ētikas kodeksu,
kas nepieļauj žurnālistiem rakstīt reklāmas intervijas:
“Pirmkārt, viņiem pavisam citas prasības pret informāciju, pret pasniegšanas
stilu. .. Krievu presei ir ļoti divdomīgi virsraksti un agresīvāki. Jau iepriekš [man]
bija pieredze: Dienas Bizness 2000. gadā mēģināja izdot biznesa avīzi krieviski un
tikai pāris numuri iznāca, un Dienai, man liekas, ir tā pati pieredze. Tas bija latviešu
teksts, tulkots krieviski. Tas nestrādā. .. Un tieši tāpēc arī Dienas Bizness meklēja
portālam cilvēkus, krievu žurnālistus, un nebija viegli atrast, zinot, kāds mums ir
princips - gan ētikas kodekss, gan redakcionālā politika. Atrast cilvēku, pirmkārt,
ar tīru pagātni, nevis reklāmrakstu rakstītāju, tas nebija viegli.”(Ds12)
VS žurnāliste atklāj krievu žurnālistikas saknes un piedāvā tēlainu latviešu preses raksturojumu:
„Tie ir divi dažādi žurnālistikas stili. Eiropeiska stila latviešu žurnālistika un
klasiska krievu žurnālistika, no kuras izauga padomju žurnālistika un tad izauga
Latvijas krievu žurnālistika. Domāju, ka abi stili ņem vērā nācijas mentalitāti. Nav
noslēpums, ka krievi ir emocionālāki, viņi ir vieglāk garīgi ievainojami. .. Reizēm
tos grūti prognozēt. Latviešu cilvēks, ir tas, kam „vairāk visas pogas aizpogātas”,
viņš vairāk distancēts pret ārējo vidi, reizēm līdz galējībām.” (6VSS2)
Žurnāliste saredz latviešu un krievu mentalitātes atšķirības, un šis nelielais fragments rāda,
ka viņa uztvērusi ārējas izpausmes („visas pogas aizpogātas”), bet nesaskata, ka pārdzīvojums
vai emocionalitāte var būt arī intraverta un ārēji nepamanāmāka.
VS žurnāliste norāda, ka mentalitātes atšķirības veido dažādus žurnālistikas stilus un atgriešanās
(viņasprāt – nokļūšana) Eiropā maina arī krievu cilvēkus:
„Mēs esam ļoti atšķirīgi tādā mentālā, garīgā līmenī. Dabiski, ka mums viss būs
atšķirīgs – māksla, literatūra, arī žurnālistika. Arī padomju laikā latviešu žurnālistika
atšķīrās. Nevar cilvēks, ja viņš izaudzis, mācīts, audzināts citos apstākļos, rakstīt
kā es vai kāds no mūsu kolēģiem, kas audzināti krieviskā vidē... Kas notiek tālāk?
Mēs visi nokļuvām Eiropā. Mēs sākām sevi atšķirīgi pozicionēt, ievērojama daļa
krievu cilvēku sāka uzsūkt eiropeisko mentalitāti, arī kļūst vēsāki, ieturēti, mēreni,
toleranti visā, korekti, politkorekti. Ir [arī] konservatīvāka krievu daļa, kas vairāk
111