ilze-sulmane-neatrastas-identitates

NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJAS DIENAS LAIKRAKSTU ŽURNĀLISTI POLITIKAS, EKONOMIKAS UN KULTŪRAS LAUKU IETEKMĒ
un atkal nonākt publiskajā telpā, saistās ar objektīvās realitātes, kurā visi dzīvojam, atšķirīgu
vērtējumu. Šo realitāti ir grūti mainīt – pamatnācijas un cittautiešu īpatsvaru, saites ar citām
valstīm, piederību skaitliski lielām vai mazām nācijām un valodām, emigrējušo skaitu, kādreiz
pieņemtu vai nepieņemtu politisku lēmumu sekas.
Ne strausa politika (neapzinoties realitāti), ne formāla rosīšanās, īstenojot dažādus integrācijas
projektus, ne dažādu ārvalstu prakšu kopēšana vai atsaukšanās uz tām, ne atkāpšanās no
svarīgiem principiem līdz šim nav devuši vēlamos rezultātus. Liberālā demokrātija (sevišķi tās
postmodernajā, no vērtībām un ētikas samērā brīvajā variantā) nereti ir lēna vai neefektīva un
zaudē cīņā ar partijisku propagandu, ko, iespējams, balsta ekonomiskas un politiskas aprindas
ar lieliem finansu līdzekļiem un kas uzskata par labiem jebkurus līdzekļus.
Šādos apstākļos, lai pārtrauktu iešanu pa apli, būtu nepieciešami īpaši radoši un oriģināli
risinājumi. Politiskā un ekonomiskā lauka spēlētāji, īpaši krīzes situācijās, ir apveltīti ar lielāku
varu nekā žurnālistikas lauka spēlētāji. Diemžēl pirmie ir izvēlējušies (vai spēcīgu ārvalstu un
pašmāju politisko un ekonomisko spēlētāju ietekmē veicināti) iet vieglāko ceļu - iegūstot tiešu
ietekmi pār medijiem, tos nopērkot, dažās jomās monopolizējot un koncentrējot varu vienās
rokās. Tas mazina mediju iekšējo plurālismu un daudzveidību, līdz ar to, netikdamas racionāli
izvērtētas un kritizētas, politiskās elites izvirst, mazina savas progresīvas attīstības iespējas un
arī sabiedrības uzticēšanos.
Patlaban politiskajā un žurnālistiskajā diskursā pietrūkst redzējuma par Latvijas kā nacionālas
valsts attīstību veicinošām stratēģijām un taktikām. Vērtību trūkums vai relativitāte valsts
atjaunošanas periodā tās nostiprināšanas procesu ir paildzinājusi. Neskaidras, zaudētas vai neatgūtas
identitātes nesēji gan kultūras, gan politikas, gan žurnālistikas laukā turpina „atražot”
nekvalitatīvus, nekonsekventus likumus, apšaubīt to leģitimitāti, uzturēt konfrontācijas, neuzticēšanās
un neapmierinātības garu publiskajā telpā un sabiedrībā kopumā. Par šādu situāciju
atbildīgi esam mēs visi kopā un katrs atsevišķi – pieņemot vieglprātīgus lēmumus balsojumos,
kompromisus ar sirdsapziņu, izšķiroties par atbalstu apšaubāmām izdzīvošanas praksēm, naivā
bezatbildīgumā atļaujot visās varās joprojām atrasties vai atkal atgriezties tiem, kuru mērķi ir
tālu no demokrātiskas, nacionālas eiropeiskas valsts ideāliem.
Žurnālistu diskursu analīze parādījusi, ka (vismaz dienas laikrakstu līmenī) mediju pārstāvji ir
vieni no mums pašiem, savos diskursos līdzīgi tiklab politiķiem, biznesmeņiem, kā policistiem,
ārstiem, skolotājiem. Ar skaidrām un neskaidrām, vienām un vairākām, pašapziņu zaudējušām
vai neatguvušām identitātēm. Ir skaidrs, ka žurnālisti, būdami sabiedrības vai kādu grupu, etnosu,
kultūru daļa, paši sevi definējot kā kādu identitāšu nesējus, paši būdami gan politisko procesu
subjekti, gan objekti, kopumā nevar būt labāki, gudrāki, inteliģentāki, loģiskāki, drosmīgāki,
morālāki par pārējiem sabiedrības locekļiem.
Ekonomiskā krīze kopumā, dienas laikrakstu lomas pārmaiņas, preses brīvības reitinga
kritums (par ko, iespējams, daļa atbildības jāuzņemas politekonomiskajai elitei, kas negrib tikt
kritizēta un tāpēc nopērk laikrakstus), - visi šie faktori ietekmējuši dienas laikraksta žurnālista,
komentētāja un redaktora statusus (savās un sabiedrības acīs), žurnālistu lomas un realizētās prakses.
Tomēr žurnālistu simboliskais kapitāls joprojām ir lielāks nekā politikas lauka spēlētājiem un
to pārstāvošajām institūcijām, jo sabiedriskās domas aptaujas rāda, ka cilvēki ievērojami vairāk
uzticas medijiem, nevis Saeimai, politiķiem. Tas ir zināms paradokss, ja ņemam vērā politiskā
paralēlisma tendences un žurnālistu spēlēšanu kopā ar politikas lauka aktoriem vai tiem kalpojot.
Intervijas parādījušas, ka daudziem dienas laikrakstu žurnālistiem raksturīga labi verbalizēta,
kā arī pretrunīga un daudzveidīga nacionālā, etniskā, teritoriālā, lingvistiskā, pilsoniskā un politiskā
identitāte. Identifikācija ar profesiju, profesionālā identitāte/identitātes interviju diskursos
parādās vājāk. To ietekmē vienotu profesionālās kopienas vērtību trūkums, darbošanās prakse
atšķirīgās informatīvās telpās, dominējot īpašnieku politiskai, mazākā mērā - mediju biznesa
129