ilze-sulmane-neatrastas-identitates

NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJAS DIENAS LAIKRAKSTU ŽURNĀLISTI POLITIKAS, EKONOMIKAS UN KULTŪRAS LAUKU IETEKMĒ
Tālākajā intervijas gaitā žurnālists, raksturojot latviešu kolēģu pietātes pilno attieksmi pret
politiķiem, uzsver, ka krievu žurnālisti ir aktīvāki, uzbrūkošāki, aizmirstot gan pateikt, ka viņi
uzbrūk tikai pozīcijas partiju pārstāvjiem, nevis t.s. slāvu partijām, pret kurām attieksme ir vēl
nekritiskāka nekā latviešu žurnālistiem pret „savām”, t.s. latviešu partijām.
VS pārstāvis uzsver, ka žurnālisti šajā izdevumā ir ar atšķirīgu etnisko fonu un atšķirīgām vērtībām,
žurnālistu vidū ir gan pilsoņi, gan nepilsoņi, padomju un postpadomju paaudzes pārstāvji:
„Šis.. kolektīvs nav viendabīgs, ka uzskati būtu vienādi. Mums ir dažādu paaudžu
cilvēki, cilvēki, kas ir pilsoņi, nepilsoņi. Redakcija [ir] kā sabiedrības spogulis:
dažādas nacionalitātes, dažādas pilsonības, dažādas pieredzes, dažāda vecuma
cilvēki, arī kas vēl strādāja padomju laikos. Tie, kas mācās tagad LU, kas vispār
gandrīz Padomju Savienībā nedzīvoja. Viņiem pavisam citi uzskati, komunicē vairāk
ar Rietumiem, viņi tā arī raksta. Mums nav arī raksti pēc viena formāta. Jūtams,
ka šis cilvēks ar pieredzi, dzīvojis Padomju Savienībā, tas ir jau jaunais žurnālists,
skatās uz Rietumiem, katrs atrod savu vietu avīzē.” (6VSV3)]
Etniskas, teritoriālas, pilsoniskas identitātes. Žurnālistu interviju diskursi parādīja, ka mediju
organizācijās strādā žurnālisti ar ļoti daudzveidīgām identitātēm, nedarbojas stereotipi vai
iepriekšēji pieņēmumi, piemēram, ka latviešu laikrakstos, īpaši LA, visi sevi sauks par latviešiem
etniskā nozīmē, nevis pilsoniskā, nacionālā vai minēs citu identifikāciju.
„Es .. gribēju uzsvērt, ka Latvijas pilsoņa identitāte man ir tā primārā, tā lielā,
un tad tajā iekšā ir žurnālista identitāte. Es neteiktu, ka žurnālista identitāte man
būtu plašāka. Ja to varētu grafiski attēlot, tad Latvijas pilsoņa identitāte ir ļoti plaša
un tajā iekšā ir žurnālista identitāte, tās nekonfliktē savstarpēji.
Ja jūs man tagad vaicājat par identitāti, man jādomā, vai es vairāk esmu latviete,
vai Latvijas pilsone. Tad vairāk es gribu uzsvērt piederību Latvijas valstiskumam...
Identitāte valstiskumam ir pārsvarā pār etnisko, pilnīgi noteikti.
... Man ir pilnīgi vienalga, vai tas cilvēks ir ķīnietis, vai viņš ir krievs, vai japānis,
ja viņš ciena valsts valodu, ja viņš ir Latvijas pilsonis un ciena Latvijas valsti, tad
.. viņš iekļaujas šajā Latvijas vidē, viņš nestāv pret Latviju.
Piemēram, Francijā vai Lielbritānijā būtu ārkārtīgi smieklīga šāda pozīcija: man
riebjas šī valsts, man riebjas valsts valoda, bet dodiet man visas politiskās tiesības.
Tur tas tiktu uzskatīts, ka cilvēks ir rupjš, nepieskaitāms, bet šeit tas tiek uztverts kā
politiskā pozīcija.” (LAS3)
Telegraf redaktore piemin vairākas identitātes – sociālās lomas, profesionālo, teritoriālo un
etnisko identitāti:
„Neesmu ģimenes cilvēks (vīrs ir, bērna nav). Brīvā laikā no avīzes kaut ko
rakstu. Es esmu žurnāliste. Rīdziniece, krieviete. Tā ir mana pasaule. Negribētu
dzīvot Krievijā.”(6TS5)
Jaunākās paaudzes žurnālists, krieviski rakstošs, vairāku valodu lietotājs, uzsver piederību
valodas grupai un teritorijai, bet etniskā identitāte viņam nav viegli nosakāma:
„Etniskās [identitātes] man vispār nav. Tā, paskatīšos. Man ir krievu, poļu, vācu,
latviešu, igauņu, ebreju asinis, nu kāda tur identitāte. Dzimtā valoda noteikti ir krievu,
tomēr nekādas iekšējas saiknes ar Krieviju man nav. [Tā ir] viens no avotiem,
41