ilze-sulmane-neatrastas-identitates

64
NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJAS DIENAS LAIKRAKSTU ŽURNĀLISTI POLITIKAS, EKONOMIKAS UN KULTŪRAS LAUKU IETEKMĒ
Šis izteikums labi ilustrē laikrakstu komercializācijas faktu un to atkarību ne tikai no saviem
īpašniekiem, bet arī vajadzību izdabāt saviem lasītājiem, baidoties zaudēt ne pārāk apjomīgās
auditorijas.
Labējo un kreiso partiju dalījums, kas reāli ir etnisks dalījums, rada iespēju, kad krievu
vēlētāji nebalso par labējām partijām, bet latvieši par kreisām, sociāli orientētām. Rezultāts ir
pārliekā orientācija uz nacionāliem jautājumiem un liberāla ekonomiskā politika. To uzsvēris
arī Čas žurnālists:
„Lielā mērā mūsu bļaustīšanās ap valodu, okupāciju, visiem kretīnismiem ir tieši
tāpēc, ka neviens negrib runāt atklāti un skaidri par to, ka jārunā par ekonomiku.
Kāpēc dīvainais, trūcīgais, izmisušais latvietis, badā viņam acis spīd, viņš iet balsot
par labēju partiju, kas pārstāv lielo kapitālu un kas principā viņu aptīra?” (6ČV3)
2006. gada interviju diskursi bija ļoti kritiski gan pret tuvākajiem konkurentiem savas valodas
laikrakstu grupā, gan arī pret otras valodas laikrakstiem. Jāuzsver gan, ka latviešu žurnālisti,
lūgti raksturot krievu laikrakstus un otrādi, - lūdzot krievu žurnālistiem izteikties par latviešu
izdevumiem, nereti pauda apjukumu, sakot, ka īpaši regulāri tos nelasa, tāpēc daži vērtējumi,
kā varēja saprast no teiktā, bija balstīti vairāk nevis uz paša analīzi, bet uz vispārējo laikraksta
tēlu, kādu situatīvu, fragmentāru pieredzi. Daži jaunās paaudzes žurnālisti tomēr pārliecinoši
demonstrējuši praksi profesionāli vērtēt citas valodas medijus un sekot to saturam: VS pārstāvis
atzinīgi vērtējis LA pamatīgo informatīvo bāzi un plašo Latvijas notikumu panorāmu, profesionālo
darbu, apmierinot savas auditorijas vajadzības, tai pašā laikā uzsverot, ka pilnībā nepieņem
LA ideoloģiju.
Būtiskākais, ko latviešu žurnālisti pārmeta krievu valodas laikrakstiem (izņemot Telegraf),
bija to orientācija uz Krieviju, naidīgums pret Latviju, orientācija tikai uz kopienas, nevis vispārnacionālām
interesēm. Savukārt krievu laikrakstu pārstāvji latviešu presei pārmeta nacionālismu,
krievu sabiedrības interešu ignoranci. Daudzi krievu žurnālisti atzinuši, ka pastāvēt trim dienas
laikrakstiem krievu valodā Latvijas nelielajā mediju tirgū ir grūti. Tieši tas, šķiet, izskaidro kraso
pozicionēšanos pret tiešajiem konkurentiem.
Ja 2006. gadā uzsvērta NRA vēlme uzrunāt zinošu, inteliģentu publiku, politiski atbalstot arī
sociālās aizsardzības politiku, paužot, iespējams, sociāldemokrātisku nostāju, tad 2010. gadā
laikraksta redaktore izdevumu raksturo kā nacionāli konservatīvu, tāpat kā LA darbinieki savu
izdevumu.
LA žurnālistu dotajos pašraksturojumos visbiežāk uzsvērts, ka viņi palikuši vienīgie, kas aizstāv
latviešu intereses, secinot, ka to vairs nedara politiskā elite, valdība, un laikraksts ir palicis
vienīgais, kas cīnās par valodu, identitāti, Krievijas ietekmes mazināšanu.
Laikraksta raksturojums un redakcionālā politika visbiežāk izteikta politiskā terminoloģijā,
tātad izdevumi raksturoti kā liberāli, sociāldemokrātiski, nacionāli konservatīvi. Tas īpaši raksturīgs
latviešu respondentiem.
Daļa raksturojumu saistās ar izslēgšanas taktiku, – lai pateiktu, kas mēs esam, jāpasaka, kas
mēs neesam – tātad ar „viņu” raksturojumu un kritiku.
Izdevuma raksturojums pēc laikraksta auditorijas sastopams retāk,- tad, ja īpaši par to pajautā.
Orientācija uz lasītāju biežāk sastopama krievu laikrakstu pārstāvju izteikumos, uzsverot, ka
izdevumi VS un Čas ir tuvāki tautai, cilvēku vajadzībām, vairāk uz viņu sociālajām interesēm
un vajadzībām orientēti. Šo sociālo ievirzi pieminējuši arī NRA žurnālisti.
Interviju diskursi parāda, ka pat viena laikraksta pārstāvji līdzīgi nevērtē vienu un to pašu
izdevumu (tiešos konkurentus vai otras valodas laikrakstus). Tas liecina, ka žurnālistu vidē
nevalda vienoti profesionāli kritēriji, kas ļautu klasificēt, raksturot preses sistēmas elementus