ilze-sulmane-neatrastas-identitates

Recommendations

Info

NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJAS DIENAS LAIKRAKSTU ŽURNĀLISTI POLITIKAS, EKONOMIKAS UN KULTŪRAS LAUKU IETEKMĒ neseno pārmaiņu laiku, kad vai nu viedokļu un spēcīgu komentāru laikrakstam nebija vispār, vai tie bija īsi, piesardzīgi, bez rezonanses un bez skaidras redakcionālās politikas. Piesardzīgi, aizvainoti un nedroši bija arī žurnālisti 2010. gada intervijās (īpašnieku maiņas periodā). Pašreiz laikraksts ir mazliet atguvies profesionāli, bet ar mainītu un mainīgu redakcionālo politiku. Telegraf-ā sākumā bija otrādi – 2006. gadā tā nākotne bija neskaidra, žurnālisti minēja tirāžu kritumu, kvalitatīvas krievu preses pieprasījuma trūkumu. 2010. gada intervijās žurnālisti bija pilni cerību par demokrātiska, kvalitatīva izdevuma perspektīvām, izdevumam atgūstot auditoriju un redakcionālās politikas redzējumu. Redaktora aiziešana un problēmas ar jaunajiem īpašniekiem nākotni padarījušas neskaidru. Savukārt VS un Čas žurnālistu piedāvātā vienīgā patiesība par kopienas neapstrīdamām tiesībām un emocionāla, neanalītiska pozīcijas politiķu lamāšana apmierina to atbalstīto partiju un konsolidē atbilstīgo auditoriju un vēlētājus. Gan žurnālistu diskursi intervijās, gan citu pētnieku atklātais politiķu diskursu pētniecībā (politiķu runu analīze Saeimā vai viņu uzstāšanās medijos) parāda, ka komunikācijā netiek izmantoti deliberatīvā dialoga principi, kas nozīmē izsvērtu problēmas apspriešanu, visu pušu piedāvājuma racionālu izvērtēšanu, kur tiek respektēti visi sarunas dalībnieki, kur tiek atklāti arī katras puses piedāvāto risinājumu ierobežojumi un vājās puses, kur otra puse tiek uzklausīta īpaši uzmanīgi tad, ja tās spriedumiem nepiekrīt, pieņemot, ka abas puses ir godīgas un katrai no tām ir labi nodomi. Latvijas notikumu kontekstā šāds „uzstādījums” – labi nodomi – šķiet naivs un nederīgs. Abos diskursos – politiķu un žurnālistu - joprojām sastopamie aizvainojošie identifikatori un vieglprātīgi piekabinātās „birkas”, un stereotipi neļauj aplūkot un analizēt problēmu būtību, jo kritizētā izteikuma autors bez ierunām un pārskatīšanas iespējām jau sen ir diskvalificēts. Tātad vērojama zināma politiskās kultūras līdzība žurnālistu un politiķu vidē. Līdzīgi kā politiķi, arī žurnālisti ir prasmīgāki kādu problēmu izvirzīšanā, aprakstīšanā un kritizēšanā, taču ļoti reti parādās rāmējums, kas varētu kaut ko vērst par labu – cēloņu analīze, dažādu politiku piedāvājums iespējamo seku izvērtējumam, konstruktīvs risinājums, oriģinālu, savu dienas kārtību izvirzījums. Žurnālistikas laukā vadošos amatos joprojām nereti ir padomju izglītību guvušie bijušie komjaunatnes un partijas darbinieki. Neatkarības atgūšanas pirmajos gados sākusies straujā paaudžu nomaiņa skārusi galvenokārt citus medijus vai arī korespondentu, nevis mediju vadības līmeni. Jaunās paaudzes labi izglītotie, bet ne tik pieredzējušie žurnālisti ir pārsvarā korespondenti, reportieri, tātad neatrodas varas pozīcijās redakcijās. Arī politikas un ekonomikas lauka daudzi spēlētāji joprojām ir padomju laika partijas, komjaunatnes funkcionāri, tāpēc var izdarīt pieņēmumu, ka kopīgais habitus - kopīgās pazīšanās, paradumi, valodas lietojums, izglītība, iespējamās saistības kavē jaunas politiskās un žurnālistiskās kultūras iedibināšanos. Tomēr jāatzīst, ka šāda pieņēmuma pārbaude, sīkāk pievēršoties politiskā un ekonomiskā lauka spēlētājiem, jau ir cita pētījuma uzdevums. Politiskās un žurnālistiskās elites tuvināšanās un kopīgais habitus izpaužas arī kā žurnālistu kļūšana par politiķiem (S.Ēlerte, I.Mūrniece) un otrādi – no politikas uz žurnālistiku (A.Panteļejevs) – Atmodas laikā un arī tagad. Tas notiek gan civilizētā veidā – mainot nodarbošanos, gan mazāk pieņemamā formā, kad abi darbi – deputāta un žurnālista - tiek darīti vienlaicīgi (N.Kabanovs). Aplūkojot konkrētās personības, redzams, ka kandidē vai darbojas partijās 1) sociāli aktīvas personības (K.Zagorovska), neiekļūst Saeimā un turpina darbu žurnālistikā, 2) kandidē laikraksta vai izdevniecības vadītāji, kuru piekļuves iespēja medijiem kampaņas laikā īpaši nevienlīdzīgi liela un politiskā ietekme uz mediju milzīga, 3) kļūst par deputātu kandidātu, stājas partijā medija vadītāja, kura vadīja laikrakstu, par kuru kolēģi izteikušies, ka izdevumam pašam ir liela 127
128 NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJAS DIENAS LAIKRAKSTU ŽURNĀLISTI POLITIKAS, EKONOMIKAS UN KULTŪRAS LAUKU IETEKMĒ politiskā ietekme, kas pats darbojies kā politisks spēks (S.Ēlerte no Dienas), 4) žurnālisti, kuri rakstījuši par vēstures, identitātes, izglītības jautājumiem un vēlas/vēlējušies ietekmēt procesus citā veidā (L.Fedosejevs – 2006. gadā, I.Mūrniece 2011. gadā). Kopīgā likumsakarība ir šāda: mēģinājumi kļūt par politiskā lauka aktoriem raksturīgi žurnālistiem no tiem laikrakstiem, kuros ir skaidri definēta ideoloģiskā pozīcija un tātad izteikti aktīva vēlme ietekmēt procesus. Politiskā lauka spēlētājiem noder žurnālista darbības laikā apgūtā prasme izteikties, rakstīt, prezentēt savu tēlu, saprast, ko vajag medijiem, var noderēt arī iepriekšējās korporatīvās saites. Savukārt politikā pabijušie kļūst par sava lauka profesionāļiem un tāpēc tiem ir priekšrocības kā tēmas speciālistiem, un žurnālistika kalpo kā veids pavisam nepamest politiku. Abos gadījumos paliek sakari, avoti, prasmes. Saskatāma zināma intertekstualitāte, tēmu līdzība starp interviju diskursiem, mediju diskursiem un politiskajiem diskursiem. Abu lauku aktoru kopīgais habitus, Latvijas mērogiem atbilstošais „visi visus pazīst” sindroms neveicina katra lauka autonomiju un tāpēc – radošāku attīstību. Šis secinājums vai hipotēze vēl nav skaidri noformulēta vai pierādīta, bet pagaidām politikas un žurnālistikas lauku līdzība liek domāt par status quo saglabāšanu. Pārmaiņas, radoša attīstība notiktu tad, ja spēki kādā no laukiem kļūtu autonomāki, kvalitatīvāki, spējīgāki uz deliberatīvu dialogu un analīzi, nevis populistisku pretstāvi. Eksistēt laukā nozīmē diferencēt sevi. Taču diferencēšanai vajadzētu būt nevis naidīgai, bet konstruktīvai. Politiskais paralēlisms neveicina veselīgu politikas lauka spēlētāju kritiku un šī lauka attīstību, bet kaitē arī žurnālistikas lauka aktoru kvalitātei un lauka attīstībai. Žurnālistikas lauks kļūst arvien atkarīgāks no politikas un ekonomikas laukiem, bet žurnālisti, izjūtot šo spiedienu, kļūst vai nu bezzobaini vāji, vai arvien asāki (bet ne analītiskāki) savā kritikā vai aizstāvībā. Globālās ekonomiskās problēmas, kā arī Krievijas ārpolitikas realizācija, tās informatīvās telpas ietekme tuvajās ārzemēs, īpaši Latvijā, kas notiek gan pamanāmā, gan mazāk redzamā veidā, prasītu skaidru Latvijas kā valsts politiku, nācijas solidarizēšanos un nacionālās identitātes nostiprināšanos. Tā vietā ik pa laikam tiek izspēlēta etniskā kārts, kas aiz sevis noslēpj ideoloģiskas, ekonomiskas un politiskas ietekmes tīkojumus, nevis kādas etniskas nesaskaņas vai aizspriedumus. Daļas sabiedrības piederība vairāk individuālistiskai kultūrai, kura pieradusi pakļauties pārspēkam un kurai ir liela kolaboracionisma pieredze, kā arī kolektīvisma saistīšana ar diskreditēto padomju kolektīvisma pagātni liedz sabiedrībai solidarizēties vai ļauj tai izpausties agresīvā formā - citus neredzēt un nedzirdēt. Citas kultūras pārstāvji raduši (un publiski to atzīst) savu interešu vārdā aktivizēties un solidarizēties, aizmirstot par ikdienas nesaskaņām, ar karojošas propagandas paņēmieniem mazākuma gribu padarot par publiski sadzirdamāku, nekā klusējošais vairākums. Te daļa vainas jāuzņemas arī žurnālistiem, kuri samērā netraucēti dzīvojuši katrs savā informatīvajā telpā, jo veidot monologu, kuru neviens (savējie) neapstrīd, ir vieglāk. Dialogs prasa ātru reakciju, savu pozīciju, spēju uzklausīt un, galvenais, racionāli un loģiski argumentēt, meklēt risinājumus, elastīgi mainīt sadarbības vai pretstāves taktikas. Šīs spējas ir samērā reti izplatītas gan žurnālistu, gan politiķu vidē un diskursos. Patlaban Latvijas dienas preses žurnālistu vidū visas sabiedrības autoritāti ieguvuši publiski intelektuāļi, perfekti vārda meistari sastopami reti. Dienas laikrakstiem, to īpašniekiem pašreizējā brīdī, acīmredzot, tādi nav vajadzīgi. Daži patvērušies žurnālos, žurnālu interneta versijās, to komentāros, blogos. Ar viņiem veiksmīgi konkurē rakstnieki, filozofi, juristi, sociāli aktīvi neidentificēti pilsoniskās sabiedrības pārstāvji, anonīmi provokatori, politologi, politiķi. Vērtējot dienas preses diskursus un to veidotāju interviju diskursus par savu darbu, profesionālo vidi un identitātēm pat tik nelielā laika rāmī, kāds ir šim pētījumam, vēl jāuzsver galvenie temati, kas gan žurnālistiem, gan politiķiem, gan sabiedrībai kopumā ir aktuāli un nebeidz atkal
Page 1 and 2:
NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJAS
Page 3 and 4:
NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJAS
Page 5 and 6:
2 NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJA
Page 7 and 8:
Page 9 and 10:
Page 11 and 12:
Page 13 and 14:
10 NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJ
Page 15 and 16:
Page 17 and 18:
Page 19 and 20:
Page 21 and 22:
Page 23 and 24:
Page 25 and 26:
Page 27 and 28:
Page 29 and 30:
Page 31 and 32:
Page 33 and 34:
Page 35 and 36:
Page 37 and 38:
Page 39 and 40:
Page 41 and 42:
Page 43 and 44:
Page 45 and 46:
Page 47 and 48:
Page 49 and 50:
Page 51 and 52:
Page 53 and 54:
Page 55 and 56:
Page 57 and 58:
Page 59 and 60:
Page 61 and 62:
Page 63 and 64:
Page 65 and 66:
Page 67 and 68:
Page 69 and 70:
Page 71 and 72:
Page 73 and 74:
Page 75 and 76:
Page 77 and 78:
Page 79 and 80: 76 NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJ
Page 103 and 104: 100 NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVI
Page 129: 126 NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVI
Page 145: 142 NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVI
show all

ilze-sulmane-neatrastas-identitates

Create successful ePaper yourself

Delete template?

Save as template?