ilze-sulmane-neatrastas-identitates

Recommendations

Info

NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJAS DIENAS LAIKRAKSTU ŽURNĀLISTI POLITIKAS, EKONOMIKAS UN KULTŪRAS LAUKU IETEKMĒ Latviešu žurnālistu vairākums atbalsta vienotu profesionālās ētikas kodeksu. Īpaši vienprātīgi bija Dienas žurnālisti 2006. gada intervijās, uzsverot, ka vienota kodeksa trūkums ļauj žurnālistiem problēmsituācijās rīkoties vai nu pēc savas brīvas izvēles, vai medija organizācijas noteiktā un atļautā: „Uzskatu, ka vajag [kodeksu]. Kāpēc nav? Tāpēc arī nav! Katrs interpretē ētiku pa savam. Katrs groza to, kā viņam ir izdevīgi.” (6Ds4) Savukārt krievu žurnālistu lielākā daļa noliedz vienota ētikas kodeksa vai žurnālistu savienības kā pašregulējošas institūcijas nepieciešamību un iespējamību, uzskatot, ka pietiek ar vispārcilvēciskās morāles principiem. Piemēram, Čas vadība uzskata, ka profesionālās ētikas kodekss ir neiespējams un nevēlams, jo tad, pēc viņu domām, varētu tikt kritizēti krievu valodas mediji, kas lielākoties neievēro Rietumu žurnālistikas tradīciju dalīt faktus no komentāriem. Daļa žurnālistu vienotu kodeksu uzskata par vēlamu, bet neiespējamu, kā pamatojumu minot latviešu un krievu žurnālistikas atšķirīgās tradīcijas, kā arī faktu, ka konkurence par lasītājiem un biznesa vajadzības padara ētikas kodeksu par šķērsli un ierobežotājfaktoru žurnālistu darbā. Latviešu žurnālistu viedokļi šajos jautājumos ir daudzveidīgāki – no šāda kodeksa nepieciešamības stingra apliecinājuma līdz atzinumam, ka tas ir vēlams, bet ne reāli iespējams. Tas atzīts par neiespējamu arī ideoloģisko atšķirību dēļ: „Bet kā mēs varam izveidot vienotu ētikas kodeksu ar NRA, piemēram, vai ar šī brīža Dienu? Jūs labi saprotat, ka tas nav iespējams. Nerunājot par tiem krievu medijiem, .. kuri uzstājas kā ideoloģiski, partijiski cīnītāji.”(LAS3) Vairākums žurnālistu uzsver, ka pašreizējais 1992. gadā Žurnālistu savienības radītais ētikas kodekss ir derīgs, bet formāls, cilvēki to neievēro,- labāk darbojas tie kodeksi, kas izstrādāti atsevišķās redakcijās, par kuriem vienojušies paši žurnālisti (Dienā, LA, LTV ziņu dienestā, vairāku mediju parakstītais alternatīvais kodekss). „Tā kā mūsu avīze uzstājas pret to, ka mums nepatīk, kā krievu prese skalo saviem iedzīvotājiem smadzenes, teorētiski vajadzētu kopīgu kodeksu. Šaubos, vai tas iespējams. Ja rūpējamies, lai integrētos sabiedrībā, tad vajadzētu panākt, ka krievu prese savai auditorijai sniegtu objektīvāku informāciju. Mēs esam radījuši savu ētikas kodeksu. Pagājušajā rudenī sākām to, ilgi gāja. Dokumentā apvienoja ētikas kodeksu un profesionālās darbības pamatprincipus.”(LAS1) Žurnālistu savienība jau 1998. gada aptaujas datos parādījās kā žurnālistiem nesvarīga un neprestiža profesionālā organizācija, kurai sarucis biedru skaits un kuras biedra karti mēdza iegādāties tikai tāpēc, lai iegūtu starptautiskās žurnālistu organizācijas karti, kas deva noteiktus atvieglojumus ārzemēs. Savienība šajos gados nav darbojusies ne kā profesionāla pašregulācijas organizācija, kura gan aizstāv, gan kritizē savu biedru apšaubāmās prakses, ne arī kā arodbiedrība, kas pārstāv žurnālistu intereses konfliktos ar mediju vadību vai tiesas institūcijām. Vienīgi konkursu rīkošana un retas publikācijas ar viedokļiem par kādiem profesionāliem jautājumiem kaut kādā mērā attaisno tās eksistenci. ŽS kongresi un vadības maiņas, kas notika, izmantojot ne visai ētiskus paņēmienus, ļāva pie varas palikt grupējumam, kurš kritiski iestājas pret t.s. Dienas, „sorosītu” principiem. Par organizācijas vadītāju kļuva NRA žurnālists, kurš 2006. gada intervijā bija izteicies par ŽS neva- 101
102 NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJAS DIENAS LAIKRAKSTU ŽURNĀLISTI POLITIKAS, EKONOMIKAS UN KULTŪRAS LAUKU IETEKMĒ jadzību un ētikas kodeksa neiespējamību. Viņu aktīvi atbalstīja laikraksta Čas vadība, savukārt citi izteicās ļoti kritiski: „Mūsu žurnālistu savienība ar Juri Paideru priekšgalā?.. Tas ir mūsu neprāts! .. Noteikti nē, es neesmu biedre .. Tas, ka normāla autoritatīva Žurnālistu savienība ir nepieciešama, tas, ka par žurnālistikas kvalitāti un standartiem jārunā, tas ir pilnīgi cits jautājums. Jautājums ir, kādā formā to darīt, vai tam ir jābūt žurnālistu klubam, vai ir jābūt žurnālistu savienībai, vai pietiek ar kaut kādām lappusītēm laikrakstā,- par to ir jādomā. (LAS3) Žurnālistu vidē valdījuši pretēji viedokļi – organizēt jaunu institūciju vai iestāties esošajā un „pārņemt varu”: 25.oktobrī ir sešu gadu termiņš [Žurnālistu savienības kongress]. Uz sešiem gadiem ievēl valdi un Paideru. Vajadzētu masveidā iestāties tagad un pārņemt varu. Vismaz censties. Versija par to, ka te [var] izveidot kaut ko citu, mums nestrādā. .. taisīt apvērsumu no iekšienes un sasaukt ārkārtas kongresu.” (NBs) Uzvarēja cits viedoklis, un patlaban Latvijā ir alternatīva – Latvijas Žurnālistu asociācija. Problēmas joprojām paliek. Pirmkārt, divu organizāciju esamība neatrisina profesionālās kopienas sašķeltību. Otrkārt, joprojām aktuāls ir jautājums par kodeksu ievērošanas uzraudzības institūciju. Žurnālistu pašregulācijas institūciju vājums neveicina žurnālistu profesionālo izaugsmi, kā arī rada draudus žurnālistiem tādu institūciju mēģināt uzspiest no ārpuses. Tāds mēģinājums jau bijis, un tieši šajā laikā žurnālisti solidarizējās šīs idejas kritikai. Lai organizācija varētu produktīvi strādāt, tai vajadzīgas finanses. Ja savienības būtu masveidīgas, tad līdzekļus varētu iegūt no biedru naudām, bet darbošanos to vadībā sabiedriskā kārtā par neproduktīvu uzskata arī intervētie žurnālisti: “Es varu pateikt, ka žurnālistu savienība, kamēr tur nebūs algots vadītājs, kāds ir Lietuvā, kur ir arī žurnālistu savienībai tādas kā arodbiedrības funkcijas, [būs vien] formāls veidojums, jo bez algas... tur daudz ko darīt, bet tāpat vien neviens tur nestrādās. .. Es Paideram saku, ka vajadzētu aktualizēt jautājumu, kas Latvijā vispār ir žurnālists? Ja redzu, ka cilvēks ar vidējo izglītību zvana un saka: te zvana žurnālists tāds un tāds, man gribas bļaut,- kas ir žurnālists? Katrs, kas raksta? Tā sanāk.” (LAs2) Kā redzams iepriekšējā fragmenta beigās, daļa žurnālistu Latvijā ir noraizējušies par profesionalitātes kritumu. Par žurnālistu var kļūt jebkurš. Nekāds profesionālo normu rāmis nedarbojas. Ne vienmēr vajadzīga medijus uzraugoša institūcija vai dokumentēti ētikas kodeksi. Šo lomu var pildīt individuāli žurnālisti, ja viņu profesionālās identitātes ir spēcīgas un viņu darbam seko sabiedrība, kolēģu kritiska acs un profesionāla mediju kritika. Latvijā nav platformas, kur žurnālistiem diskutēt par sasāpējušiem profesionāliem jautājumiem. Pēdējo gadu laikā situācija uzlabojusies tādējādi, ka mediju kritika un analīze kļuvusi iespējama un regulārāk praktizējama, pateicoties interneta videi: ir abu savienību mājaslapas, ir politika.lv, kur paplašināta mediju kritikas sadaļa, ir mansmedijs.lv, parzurnalistiku.lv.; žurnālistus vērtējoši raksti un komentāri atrodami arī portālā ir. lv. Problēma ir šāda: žurnālisti, būdami aktīvi kritizētāji un sargsuņi, ir ļoti jutīgi, ja paši tiek kritizēti. Līdzīgi kā citu profesiju pārstāvji (ārsti, juristi), viņi nevēlas šo kritiku padarīt publisku. Piekrītot, ka ir profesionāli jautājumi, kas apspriežami tikai šauri profesionālā vidē, žurnālistikā
Page 1 and 2:
NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJAS
Page 3 and 4:
NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJAS
Page 5 and 6:
2 NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJA
Page 7 and 8:
Page 9 and 10:
Page 11 and 12:
Page 13 and 14:
10 NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJ
Page 15 and 16:
Page 17 and 18:
Page 19 and 20:
Page 21 and 22:
Page 23 and 24:
Page 25 and 26:
Page 27 and 28:
Page 29 and 30:
Page 31 and 32:
Page 33 and 34:
Page 35 and 36:
Page 37 and 38:
Page 39 and 40:
Page 41 and 42:
Page 43 and 44:
Page 45 and 46:
Page 47 and 48:
Page 49 and 50:
Page 51 and 52:
Page 53 and 54: 50 NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJ
Page 103: 100 NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVI
Page 107 and 108: 104 NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVI
Page 145: 142 NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVI
show all

ilze-sulmane-neatrastas-identitates

You also want an ePaper? Increase the reach of your titles

Delete template?

Save as template?