ilze-sulmane-neatrastas-identitates

NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJAS DIENAS LAIKRAKSTU ŽURNĀLISTI POLITIKAS, EKONOMIKAS UN KULTŪRAS LAUKU IETEKMĒ
„Pilnīga objektivitāte nav iespējama. Faktiem jāatbilst patiesībai. Ja cilvēki runā
daudz, tad mēs daudz to liekam avīzē. Objektivitāte ir spēja adekvāti parādīt fakta
vai notikuma vietu reālā dzīvē.” (6ČS1)
Reizumis sabalansētības vai līdzsvara kategorija tiek minēta kā objektivitātes alternatīva,
nevis tās izpausme, uzsverot, ka ziņā jābūt pārstāvētiem visiem viedokļiem, bet pati ziņu un materiālu
atlase, izvēloties svarīgākos rakstus, piemēram, pirmajai lappusei, tomēr būs subjektīva.
Žurnālisti apzinās, ka jebkura ziņa, kas parādās laikrakstā, tiek rāmēta un var būt subjektīva,
īpaši tad, ja tas ir analītisks materiāls. Sekojošā fragmentā izcelta ideja, ka mūsdienu auditorijas
var nesaprast kailus faktus bez konteksta, bet konteksts un viedoklis var būt subjektīvs:
„Lieta tā, ka katrs analītisks materiāls, vienalga, būs subjektīvs. Es varu uzrakstīt
materiālu, kur paužu savu pārliecību, piemēram, kādu nokritizēju. Tas nenozīmē, ka
man ir taisnība pēdējā instancē. .. Ir lietas, ko varu nezināt. .. Katra informācija, ko
liekam avīzē, vienmēr ir subjektīva, pat parasts jaunums. Saules akmens nesen ieguva
kādu prestižu starptautisku prēmiju. .. Diemžēl tāpēc, ka mums ir maz cilvēku, kas
spējīgi analizēt, un nav arī avīzē tik daudz vietas, palika tikai šī nelielā ziņa. Bet mēs
izmantojam tādu žanru kā „Personiskais viedoklis”, .. tāda personiska publicistika,
personificēts uzskats. .. Te jāievēro mērs, jo apjomīgi materiāli, kur parādās tikai
viens apskatnieka personiskais viedoklis, nav pieņemami. Ir labi nelieli formāti, jo
lasītājs ne vienmēr redz, kas stāv aiz fakta.” (6VSS2)
Kā redzams, šajā fragmentā definēta subjektīva, personisko uzskatu žurnālistika, kura palīdz
lasītājam saprast faktu kontekstu.
Žurnālisti labi redz šķēršļus objektīvai reportēšanai kolēģu darbā citos medijos, bet nejūt sabalansētības
un objektivitātes iespējamos apdraudējumus savā izdevumā. Kā ilustrācija minēts
piemērs ar Lembergu, kuru avīze VS var gan pelt, gan slavēt:
„Kāpēc gan ne? Neviens netraucē objektīvi rakstīt, ja vien nav skartas kādu lielu
grupējumu intereses. Mēs nepārstāvam nevienu ekonomisko grupējumu, mēs varam
objektīvi rakstīt, arī par Lembergu. Viņu aizstāvēt, teiksim. Mēs uzskatām, ka tas
vispār ir politizēts [ar Grīnbergu], tur nav nozieguma sastāva. Juristi arī uzskata.
.. Mums ir strīds ar Lembergu par to, ka viņš nedeva iespēju pilsētniekiem privatizēt
dzīvokļus. Mēs rakstījām, kritizējām. Vienā gadījumā mēs viņu aizstāvam, citā
kritizējam. Dažas avīzes nevar to atļauties. Šajā ziņā mums ir brīvas rokas. Tā ir
mūsu priekšrocība.” (6VSV3)
Diskurss par dažām tēmām atšķiras atkarībā no tā, vai žurnālists ir praktiķis ar citu izglītību,
vai arī apguvis profesionālo izglītību. Piemēram, jautājumu par objektivitāti Čas komentētājs
ar vēsturnieka izglītību, nesaprata, tāpēc atbilde tika definēta satura atlases, dienas kārtības
veidošanas terminos:
„Jautājums ir, ar ko mēs nodarbojamies. .. Mums objektīvi jāsāk spriest par
būtiskām problēmām. Man ir tāda klusa cerība, ka latviešu kolēģiem arī vienreiz
pielēks, ka jāsāk runāt par sabiedrībai būtiskiem jautājumiem. Neuzskatu, ka vēsture
un tml. ir šobrīd sabiedrībai svarīgi jautājumi.” (6ČV3)
Vairāki žurnālisti pamatoti uzsvēruši, ka faktu un viedokļu nodalīšana vien nenozīmē objektivitātes
nodrošinājumu, citi apšauba, vai tas ir reāli iespējams, uzskatot ka tā ir normatīva
teorētiska konstrukcija:
85