ilze-sulmane-neatrastas-identitates

NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJAS DIENAS LAIKRAKSTU ŽURNĀLISTI POLITIKAS, EKONOMIKAS UN KULTŪRAS LAUKU IETEKMĒ
citos akmens džungļos es nokļūšu, mani vienmēr vilks uz šejieni. Savā ziņā uztveru
sevi kā lokālpatriots. Es uztveru Rīgu kā centru, Latviju kā pilsētvalsti.” (6ČV3)
Būtisku ideju saistībā ar identitāti izteicis VS žurnālists. Viņš kritiski vērtē izplatīto latviešu
viedokli, ka „savu” varu kritizēt var tikai latvieši, nevis krievi, arī pilsoņi, arī latviešu bieži lietoto
aizvainojošo frāzi neapmierinātības gadījumā braukt prom:
„Esmu rīdzinieks, tēvs, Latvijas pilsonis. Galvenā doma, kas jāsaprot arī mūsu
latviešu kolēģiem, ko ne visi saprot, ka mēs arī esam Latvijas patrioti. Nevar teikt, ka
mēs esam nelabvēlīgi noskaņoti. Protams, ka mēs daudz ko kritizējam, bet arī latvieši
kritizē. Mums ir problēma – ja latvieši kritizē varu, tas viņiem atļauts, tās viņu tiesības
un tas viņu varā. Bet mums it kā vajadzētu paklusēt. Es īsti neatbalstu tādu viedokli.
Ja mēs dzīvojam demokrātiskā un tiesiskā valstī, katram ir tiesības kritizēt, turklāt,
ja mēs esam šīs valsts iedzīvotāji, pilsoņi, tas nav naids, bet tas ir konstruktīvi
kaut ko uzlabot. Un jāsaprot, ka mēs nenākam no Marsa, mums nav citas pilsonības,
mēs nedzīvojam uz čemodāniem, mums nav vienalga, kas būs ar Latviju. Un, ja kas,
aizbrauksim. Šeit ir mūsu ģimenes, mūsu bērni, .. domāju, mēs mīlam Latviju ne
mazāk kā mūsu kolēģi.” (6VSV3)
Nākamajā fragmentā žurnālistes teiktajā saskatāma identitāšu mijiedarbība, kad mīlestība uz
tēvzemi mijas ar pieķeršanos Latvijai un rūgtumu pret varu:
„Tās ir ļoti personīgas jūtas, kā es izjūtu Latviju. Līdz jaunībai, līdz 25 gadu
vecumam es vairāk identificējos ar Krieviju. Jo, pirmkārt, tāpēc, ka tā bija vienota
valsts. Otrkārt, vecāki katru vasaru veda mani uz dzimtenei, Pievolgu, tie plašumi..
to grūti aprakstīt. Tu jūti, ka barojies no turienes.
Pēc tam sākās iesakņošanās process Latvijā. Ir lietas, kas līdz asarām aizkustina.
To jūt, kad kaut kur aizbrauc. Uz kādām siltām zemēm, kā tur var dzīvot?!. Paši
lamājamies, ka mums te vēss, mitrs, bet aizbraucot tu saproti, ka labākā vieta, kur
tev ir jāatrodas, ir te. Sākoties dzīves otrajai pusei, šī iesakņošanās Latvijā kļūst par
dominējošo. Šodien es uzņemu Latviju tā: es saprotu visus vēsturiskos aizvainojumus,
vēsi izanalizēju. Man ir aizvainojums par oficiālo valsts attieksmi (kaut ar prātu
apzinos, ka te emocijas ir pārsvarā), tas ir katra krieva apziņā Latvijā. Un tas ir tas,
kas viņam traucē līdz galam teikt – tas viss ir mans, es to mīlu un to aizstāvēšu, jo
tev visu laiku liek izjust tavu „čužerodnostj”.
Es to visu saprotu, piekrītu ar prātu, bet iekšēji daudzi krievu cilvēki ar to dzīvo.
Tas ir komplekss, tas traucē, sasaista cilvēku.” (6VSS2, tulkots)
LA pārstāve uzsver, ka arī jaunās krievu paaudzes identitāte ne vienmēr saistīta ar Latviju,
tiek veidotas identitātes, kas tuvākas Krievijai:
„Runājot par veco paaudzi, tad, protams, nekādas optimistiskas ilūzijas nav prātīgas.
Vidējā un vecā paaudze ar kādu skatījumu bija pirms gadiem desmit, ar tādu
viņa būs arī pēc gadiem desmit. Runājot par to jaunatnes daļu, kas kļūst arvien kremliskāka,
tad ar šādu noskaņu veidošanu, kā mēs to labi redzam, nodarbojas Saskaņas
centrs, kā arī Krievijas tautiešu kustība Latvijā. Krievijas tautiešu kustība vairākos
savos pasākumos atklāti sludina, ka darbs ar jaunatni, vēstures izpratne, politiskās
nostājas veidošana būs viena no viņu darbības prioritātēm. Mēs redzam, ka rodas
virkne dažādu prokremlisku jaunatnes organizāciju. 9. maijs un tā tālāk.” (LAS3)
43