ilze-sulmane-neatrastas-identitates

Recommendations

Info

NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJAS DIENAS LAIKRAKSTU ŽURNĀLISTI POLITIKAS, EKONOMIKAS UN KULTŪRAS LAUKU IETEKMĒ Žurnālista dzimtā valoda un etnicitāte valstīs, kurās dominē vienas valodas mediji, iespējams, ir galvenokārt sociāli demogrāfisks, fona mainīgais un ne īpaši svarīgs ietekmējošs elements. Latvijas gadījumā šie faktori ietekmē gan žurnālistu potenciālās darba iespējas, gan darbu ar avotiem, gan attiecības ar auditorijām un profesionālo kopienu/kopienām („savējie/svešie”). Tas var būt arī faktors, kas nozīmīgi saistīts ar mediju organizāciju, ar kuru žurnālists gatavs identificēties, kā arī var lielā mērā ievirzīt žurnālista profesionālo identitāti, personiskās un profesionālās vērtības, tādējādi iespaidojot saturu, ko rada žurnālists. Vienas vai otras valodas izvēle un lietojums vai demonstratīva nelietošana ik dienas apliecina runātāju simbolisko varu un parāda reālās valodu attiecības un valodu konkurenci, kas ļoti atšķiras no oficiālos dokumentos deklarētās vienas valsts valodas dominējošās un integrējošās lomas. Žurnālista identitātes - nacionālā, etniskā, pilsoniskā – mainoties un mijiedarbojoties var ietekmēt arī žurnālista profesionālās lomas izpratni, izpratni par to, kas ir savējie un kas svešie, identificēšanos ar savu auditoriju, izpratni par to, kādas grupas, sabiedrības daļas viņš/viņa pārstāv. D.Leitins, pielietojot kvalitatīvās pētniecības metodes, savā apjomīgajā darbā analizējis identitāšu maiņas procesus postpadomju telpā, prognozējot „krievvalodīgās” kolektīvās identitātes veidošanos un nostiprināšanos Baltijā (Laitin, 1998). Šī neetniskā, bet galvenokārt uz lietoto valodu un kopīgo padomju pagātni balstītā identitāte raksturīga arī Latvijā, ietekmējot valodu kopienas, žurnālistu lomu izpratni, politisko aktivitāti un mijiedarbību starp žurnālistikas un politikas lauku. Arī M. Jubulis analizē daudzveidīgās Latvijas krievu kopienas vietu, pretenzijas, integrāciju sabiedrībā, attieksmi pret pilsonību, valodu, pilsoniskās aktivitātes izpausmes (Jubulis, 2001). Pētījums palīdz novērtēt šīs sabiedriski politiskās situācijas ietekmi uz krievu žurnālistu profesionālajām un individuālajām identitātēm. Mediji, interpersonālā komunikācija, līdzdalība institūcijās, saskarsme ar citiem publiskajās kultūras norisēs - tas viss ietekmē identitātes, izraisot to krustošanos, hibridizāciju, nevis destabilizāciju. Tātad jautājums ir, vai cilvēki uztraucas par zaudētām identitātēm, vai – vienkārši - viņiem to ir divas vai vairākas. Hibriditātes galvenais raksturlielums ir spriedze starp globalizāciju un identitāti, globālo un lokālo. Globālais ir plūdums, pārpilnība, lokālais ir slēgšana, ierobežošanās (Roberts, 2008, 98). Nenoliedzot globalizācijas procesu ietekmes pozitīvos aspektus, kas demonstrēti tikko minētajā izteikumā, uzskatu, ka nacionālā kā ierobežotības un provinciālisma vērtējums ir pārspīlēts. Nacionālā noliegšana mazina daudzveidību, mazina nacionālās identitātes apliecinošās, progresīvās izpausmes – lepnumu par savu valsti, tās interešu aizstāvību un pārstāvēšanu, atbildīgu attieksmi pret dabas resursu izmantošanu un savas nācijas vietas un lomas apzināšanos pasaules valstu un tautu kontekstā. Latvijā nozīmīga ir arī pilsonība (Latvijas, Krievijas, Latvijas nepilsoņa statuss), kā arī politiskās simpātijas kā svarīgi faktori, kas ietekmē žurnālista dzīves ceļu, izvēles, attieksmes, apmierinātību ar darbu, profesionālās identitātes. Publiskajā telpā un arī zinātniskajās publikācijās ir maz skaidru vai vienotu priekšstatu par to, kā raksturot Latvijas sabiedrību – kā nacionālu valsti ar vairākām vēsturiskām minoritātēm un lielu krievvalodīgo imigrantu daļu; kā divkopienu sabiedrību, kā sabiedrību ar divām lingvistiskām pamatgrupām. Katra no šīm un citām klasifikācijām ir nepilnīga, jo neņem vērā kādu mūsu daudzveidīgās sabiedrības daļu. Piemēram, jau iegājies termins „krievvalodīgie” ir ļoti neprecīzs, jo krievvalodīgi ir arī lielākā daļa latviešu. Daļa krievu (dažādas izcelsmes) būtu pieskaitāmi pie vēsturiskām etniskām minoritātēm, vien paturot prātā to, ka daļa no tām par dzimto valodu uzskata krievu valodu (baltkrievi, ukraiņi). Daļa krievu (dažādas izcelsmes) nav uzskatāmi par minoritāti, jo tie Latvijā pēc kara nonākuši okupācijas un kolonizācijas rezultātā un ir politiski vai ekonomiski migranti. Par vēsturisku minoritāti uzskatāmi vecticībnieki, kuri bija Latvijas pilsoņi jau starpkaru periodā. Šīs dažādās identitātes ietekmē arī pilsonības statuss. Iespējams, ka dažus t.s. krievvalodīgos vieno valoda un kopējā padomju pagātne, citus - krievu kultūra un tēvzeme. 15
16 NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJAS DIENAS LAIKRAKSTU ŽURNĀLISTI POLITIKAS, EKONOMIKAS UN KULTŪRAS LAUKU IETEKMĒ Jaunākās paaudzes krievu dzimtene ir Latvija, bet viņu pašidentitāti ietekmē gan ģimene, gan skola un darbavieta, gan virtuālo kontaktu tīkls. Skaidru klasifikāciju, vienotu identifikatoru vai ērtu terminu, kas apzīmētu šīs daudzveidīgās identitātes, nav, bet mēģinājumi atdzīvināt dažus no tiem („latvijieši”) nereti izraisa negatīvu attieksmi. Situācija ir vēl sarežģītāka, ja sākam šo dažādo kategoriju pārstāvjus salīdzināt pēc to attieksmes pret valsti, sabiedriski politiskajām norisēm, citām valstīm, kultūru vai arī ja pētām viņu komunikatīvo uzvedību, valodas lietojumu. Tad latviešu vairākuma uzvedība var līdzināties tipiskai minoritātes uzvedībai un otrādi. Identitāšu daudzveidību nodrošina arī lielais jaukto laulību skaits, kā arī jauno, nesen iebraukušo imigrantu izvēlētās stratēģijas – mācīties latviešu vai krievu valodu. Cilvēkus Latvijā dalījusi arī attieksme pret valsts atjaunošanu, kas vieniem saistās ar pēctecības nodrošināšanu (un tāpēc attaisnojamu, kaut seku ziņā nepatīkamu pilsonības/nepilsonības institūtu), citiem – ar valsts atdalīšanos un uzvarētāja tiesībām (mēs te esam, tāpēc viss jādala demokrātiski, arī valodām jābūt divām, pat ja sekas būtu vienas valodas pakāpeniska izzušana), vēl citi nesamierinās ar „netaisnību”, ilgojas pēc zudušās lielvalsts un veicina Krievijas ietekmes palielināšanos Latvijā. Un te nav pieminētas visas variācijas, kad krievu nepilsoņi ir lielāki patrioti par latviešiem, padomju nomenklatūras darboņiem, kuri atrodas pie varas, bet kuri rūpējas nevis par valsts, bet tikai savu personisko labumu. Šādos apstākļos pētīt šīs daudzveidīgās, mainīgās, pretrunīgās identitātes un to saistību ar žurnālistu profesionālajām identitātēm ir liels izaicinājums. Sociālās identitātes jautājumus ir sarežģīti aplūkot vairāku iemeslu dēļ. Eksistē ļoti atšķirīgas identitāšu klasifikācijas, tipoloģijas. Arī realitātē sastopamas atšķirīgas, bet nereti savstarpēji neizslēdzošas pieejas (esenciālistu, konstruktīvistu). Atšķiras spriedumi par, piemēram, valodas lietojumu kā tikai komunikācijas ērtuma jautājumu un reālā valodas lietojuma prakse (saziņas līdzeklis, identitātes daļa, varas demonstrēšana) (Druviete, 2010, 168). Vairākums žurnālistu politisko uzskatu pētnieku uzsver, ka žurnālisti mēdz būt kreisāk noskaņoti, vairāk demokrāti, nekā labēji konservatīvi noskaņoti. Latvijā šos jautājumus grūti pētīt, jo nepietiek ar tradicionālām labēji kreisām skalām vai ar konkrētu politisko partiju simpātiju konstatāciju, - ar to ir par maz, lai spriestu par žurnālista politiskajiem uzskatiem un vērtībām. Etniskais dalījums traucē izvērtēt ekonomiskās politikas labējumu vai kreisumu. Jaunu partiju rašanās, to daudzums, partijas maiņa pēcvēlēšanu laikā, koalīciju veidošanas kombinācijas, valdību īslaicīgums nav ļāvis veidoties noturīgām politiskām simpātijām un atbalstam kādiem politiskiem spēkiem sabiedrībā kopumā un arī žurnālistu vidē. Akadēmiskajā literatūrā par žurnālistiku un žurnālistu refleksijām par profesiju atrodami atšķirīgi viedokļi par to, vai žurnālistiem ir tiesības būt aktīviem kādas partijas biedriem. Mediju darbinieka bezpartijiskums var, iespējams, nodrošināt žurnālista sabalansētu reportēšanu, kritisku attieksmi pret visiem politiskajiem spēkiem vai vismaz izvairīšanos no interešu konflikta. Tomēr kā obligātu prasību to žurnālistiem izvirzīt nevar, jo sava nozīme ir arī argumentam, ka žurnālistam kā jebkuram pilsonim ir tiesības piederēt pie politiskām partijām un iesaistīties politiskajās aktivitātēs. Tāpēc būtu svarīgi, ka mediju organizācijas izvirzītu skaidrus noteikumus, kā žurnālistiem rīkoties, noteikt, vai viņi drīkst būt partijas ierindas biedri, kā jāveic profesionālie pienākumi kandidēšanas laikā, vai un kā var savienot žurnālistiku ar politisko darbību partijās vai citās sabiedriski politiskās organizācijās. Latvijā šāds skaidrs nošķīrums no žurnālistikas pozīcijām (izņemot atsevišķas mediju organizācijas) nepastāv. Tāpēc ir radīta iespēja brīvi pārvietoties no žurnālistikas uz politikas lauku un atpakaļ. Gan partijiskās simpātijas un piederība, gan pilsonība, gan etniskais sadalījums ir faktori, kas veido auglīgu augsni „citu” izslēgšanai un „savējo” slavēšanai un mobilizēšanai. Svešā konstruēšanas mehānismu analīzē noderīga Z. Baumana pieeja, kurš labi parādījis mehānismus,
Page 1 and 2: NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJAS
Page 3 and 4: NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJAS
Page 5 and 6: 2 NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJA
Page 13 and 14: 10 NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJ
Page 17: 14 NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJ
Page 69 and 70:
66 NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJ
Page 71 and 72:
Page 73 and 74:
Page 75 and 76:
Page 77 and 78:
Page 79 and 80:
Page 81 and 82:
Page 83 and 84:
Page 85 and 86:
Page 87 and 88:
Page 89 and 90:
Page 91 and 92:
Page 93 and 94:
Page 95 and 96:
Page 97 and 98:
Page 99 and 100:
Page 101 and 102:
Page 103 and 104:
100 NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVI
Page 105 and 106:
Page 107 and 108:
Page 109 and 110:
Page 111 and 112:
Page 113 and 114:
Page 115 and 116:
Page 117 and 118:
Page 119 and 120:
Page 121 and 122:
Page 123 and 124:
Page 125 and 126:
Page 127 and 128:
Page 129 and 130:
Page 131 and 132:
Page 133 and 134:
Page 135 and 136:
Page 137 and 138:
Page 139 and 140:
Page 141 and 142:
Page 143 and 144:
Page 145:
show all

ilze-sulmane-neatrastas-identitates

You also want an ePaper? Increase the reach of your titles

Delete template?

Save as template?