ilze-sulmane-neatrastas-identitates

Recommendations

Info

NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJAS DIENAS LAIKRAKSTU ŽURNĀLISTI POLITIKAS, EKONOMIKAS UN KULTŪRAS LAUKU IETEKMĒ žurnālistu profesionālās kultūras realitātei, ne normatīvajam ideālam, tā apbruņo žurnālistus ar aizsargājošu un pašattaisnojošu versiju par viņu darba kultūru. Ziņu organizācijas kultūrā tiek izdalīti pieci faktori, kuri katrs atsevišķi un visi kopā nosaka, ka darbs ar ziņām ir prakšu kopums, kurā konflikts ir normāls, normatīvs, rutinizēts, nepieciešams, vērtīgs un parasts. Un šie faktori ir – ziņu darbinieku neuzticēšanās vadībai un diskusijas, strīdi, profesionālo un biznesa normu konfliktēšana, profesionālās un izklaides normas, kontrolēta konkurence, ziņu struktūra (Bantz, 2008, 277). Profesionālās normas var būt konfliktā ar citām (organizācijas, birokrātiskajām, biznesa) normām. Tā, piemēram, prasība pēc ātruma var nonākt pretrunā ar profesionālām normām, kas prasa precizitāti, iedziļināšanos, rūpīgu izpēti. Profesionālo un biznesa normu nesavienojamība veicina to, ka žurnālisti meklē citu darbu, kur izglītības apguves laikā iemācītais nav pretrunā ar organizācijas normām; izmaina sava nozīmes un gaidas, lai tās kļūtu līdzīgākas ar darbavietas izvirzītajām vai arī konfliktu starp profesionālām un organizācijas normām padara par normu. Pēdējā gadījumā būtisks ir profesionālo organizāciju atbalsts. Arī konkurence ar citām mediju organizācijām var nonākt pretrunā ar profesionālo normu visu rūpīgi pārbaudīt, analizēt, piedāvāt atšķirīgus viedokļus. Organizācijas identitāte var nonākt pretrunā ar profesionālo un izpausties kā stratēģija reportieriem vai nu kooperēties kādas ziņas savākšanā, vai arī kā konkurentiem kādu papildus detaļu atklāšanā nedalīties informācijā ar kolēģiem un nesolidarizēties kādiem kopīgiem mērķiem cīņā par savām kā darba ņēmēju tiesībām. Pētnieki B.Kovačs un T.Rozenstīls (Bill Kovach, Tom Rosenstiel) uzsver, ka ziņu vākšanas process kļuvis atvērtāks un pieejamāks publikai. Lai savāktu informāciju, kas derīga sabiedrībai, tās pašpārvaldei, autori piedāvā žurnālistiem desmit uzdevumus jeb saistības: pienākums būt patiesam, lojalitāte galvenokārt pilsoņiem (tikai pēc tam – darba devējam), informācijas pārbaudīšanas disciplīna, neatkarības saglabāšana no tiem, kurus apraksta, neatkarība, uzraugot varu, foruma nodrošināšana publikas kritikai un kompromisu izstrādei, spēja svarīgo pasniegt/rāmēt kā interesantu, atbilstīgu un būtisku, nodrošināt vispusīgas, saprotamas un samērīgu proporciju ziņas, spēja darboties pēc sirdsapziņas, apjauta, ka arī pilsoņiem ir tiesības un atbildība ziņu producēšanas procesā (Kovach, Rosenstiel, 2007, 5-6). Zinātniskajā literatūrā (un žurnālistu praktiķu diskursos) atrodami dažādi profesionalitātes un profesionālo normu raksturojumi un klasifikācijas. Starp šīm normām kā vienu no būtiskākajām un reizē pretrunīgākajām vairākums pētnieku min objektivitāti. Dž.Soloski (John Soloski) uzsver, ka objektivitāte nenozīmē, ka žurnālisti ir bezpartijiski notikumu vērotāji, līdzīgi kā sociālie pētnieki, bet ka viņi mēģina atrast faktus un par tiem ziņot godprātīgā un sabalansētā veidā (Soloski, 2008, 58). Pēc autora domām, partijiska, ideoloģizēta ziņošana var izraisīt daudzu konkurentu rašanos, kas pret šādām ziņām cīnītos, tāpēc objektīva reportēšana palīdz saglabāt monopozīcijas ziņu tirgū (Soloski, 2008, 58). Tiek minēts arī otrs ieguvums - atbildība pret avotiem par faktu precizitāti neļauj vainot žurnālistu. Strīda gadījumā par saviem vārdiem atbildīgs ir avots. Priekšrocības, ko dod objektīva reportēšana, būtu labs arguments tiem, kuri uzskata ziņu objektivitāti par neiespējamu vai nereālu vērtību, minot, ka neviena persona nevar būt objektīva. Arī izdevēja iejaukšanās var samazināt profesionālismu, tāpēc tendencioza, aizspriedumaina reportēšana vājina laikraksta reputāciju un pozīciju tirgū (Soloski, 61). Citi autori neuzlūko neitrālu stilu par žurnālistikas fundamentālo principu, bet drīzāk pieņem, ka neitrālā balss bez avota vai informācijas pārbaudes, vai sistēmas ziņu vākšanā drīzāk noslēpj krāpšanos vai tendenciozitāti. Tā iespējama, ja žurnālists izvēlas tikai tos avotus, kuri realitātē pauž paša žurnālista (vai redakcijas) uzskatus, un neitrālās balss izmantošana rada objektivitātes ilūziju (Kovach, Rosenstiel, 2007, 83). Šī pieeja tiek skaidrota ar to, ka pamati, uz kuriem tika balstītas universālās normas, ir erodējuši (Christians, 2008, 213). 23
24 NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJAS DIENAS LAIKRAKSTU ŽURNĀLISTI POLITIKAS, EKONOMIKAS UN KULTŪRAS LAUKU IETEKMĒ Līdzās pastāvot divējādai žurnālistikai - aktīvai, partijiskai, emocionālai, propagandistiskai - un neitrālai, bezkaislīgai un bezpersoniskai, neapšaubāmi ietekmīgāka un, iespējams, pievilcīgāka liksies pirmā. Objektivitātes jēdziena vietā nereti ir aicinājumi lietot terminus „rūpība”, „akurātums”, „godīgums”, „caurspīdīgums”. Tiek izmantoti arī sabalansētības un neitralitātes jēdzieni, kā arī runāts par objektivitātes saikni ar patiesību, patiesumu jeb īstumu. Piemēram, Dž.Vesterštāls (J.Westerstahl) piedāvā divas objektivitātes dimensijas – faktualitāti un bezpartijiskumu. Faktualitātes komponenti ir atbilstība (relevance) un patiesīgums, bet bezpartijiskums saistīts ar sabalansētību un neitralitāti (Westerstahl, 1983, 403-424). Manuprāt, šīs ziņu vērtības saistāmas ar žurnālistu lomām un žurnālistikas veidiem (žanriem),- ziņu žurnālistikā sabalansētību un neitralitāti pieņem par normu, bet viedokļu žurnālistikā (komentāros, redakcijas slejās) tiek ieinteresēti, konsekventi un skaidri pausti žurnālista uzskati, vērtējumi un argumenti. Redakcionālā neatkarība no partiju vai komerciālā spiediena, kuru žurnālisti laika gaitā tika izcīnījuši, reizēm var ļaut tiem būt pašmērķīgi neatkarīgiem, un šis ārējā spiediena elementu trūkums var novest pie atsvešināšanās no kopienas vispār (Westerstahl, 1983, 53-57). Neitralitāte nav žurnālistikas fundamentāls princips, uzsver B.Kovačs un T.Rozenstīls (Kovach, Rosenstiel, 2007, 83). Jāpiekrīt autoru domai, ka tā nav tikai žurnālistikas problēma, bet arī pilsoniskās sabiedrības problēma – spēt konfrontēt un risināt problēmas. Publiskā sfēra kļūst par arēnu polarizētām debatēm, ne kompromisam un vienprātības meklējumiem (Kovach, Rosenstiel, 2007, 86). Neitralitātes un sabalansētības prasība kļūst aktuāla, piemēram, domājot par sabiedrisko mediju žurnālistu darbību. Vai neitralitāte un sabalansētība nozīmē jebkuru uzskatu un viedokļu bezkaislīgu reportēšanu, jebkuru reklāmu pieņemšanu bez to izvērtējuma? Arī mediju ētikas pētniece S.Lasmane uzsvērusi, ka žurnālistam reizēm nav jāslēpj patiess emocionāls protests pret nelietību, netaisnību utt. un ka pilsoniska ironija vai pat sašutuma neslēpšana var būt svētīgāka par neitralitāti, kas robežojas ar vienaldzību vai nejutīgumu. Viņasprāt, tieši „neitralitātes dogmā meklējams viens no neefektīvas žurnālistikas iemesliem blakus žurnālista patības necilumam, politkorektumam, profesionalitātes trūkumam vai pērkamībai” (Lasmane, 2012, 205). Mehāniska, rutinēta sabalansētības ievērošana, formāli izmantojot divus pretēju uzskatu avotus un bezkaislīgi, bez komentāriem tos citējot, nenodrošina īstenības patiesu atspoguļojumu. Protams, žurnālistam jādistancējas no savām simpātijām un antipātijām, tomēr, kā uzskata S.Lasmane, viņam nav jāslēpj sava attieksme („Nav ziņu, ko nebūtu skārušas vērtības un tiešāks vai netiešāks vērtējums.”). Objektivitāte kā faktu un vērtību nošķīrums, uzskata pētniece, iederas klasiskā liberālisma teorijās, taču objektivitātes nešaubīgumu var apstrīdēt, un teorijas mainās. Viņa uzsver, ka „Grūti tveramās un nenosakāmās attiecības starp faktisko un subjektīvi pievienoto jeb konstruēto ir medijētikas lauks, kurā [..] akcentēta atbildība par citu teiktā, darītā pārvēršanu rakstos [..]” (Lasmane, 2012, 195-199). S. Pasti (Пасти, 2004) 2 pētījumā atklāts, ka žurnālisti praktiķi samērā reti objektivitāti uzskata par svarīgu vērtību: tikai ļoti neliela daļa Krievijas žurnālistu minējuši, ka labs žurnālists ir tāds, kurš bezbailīgi cīnās par objektivitāti. Pārējie definē to profesionālo prasmju, talanta vai profesijas mīlestības terminos (Yuskevits, 2000, 8-11). Galvenais secinājums: žurnālisti no padomju laikiem mantojuši pakļaušanos (konformismu) sociālajām struktūrām. Intervējamo atbildēs neatkarības un vārda brīvības koncepti vispār nav parādījušies (Koltsova, 2006, 140). Toties O.Koļcova savu veikto interviju sakarā secina, ka daļa žurnālistu mēģina saistīt neatkarības un brīvības jēdzienus, kas ir sabiedrības daļas izvirzītā prasība žurnālistiem, ar reālo praksi. Pretrunas identitātes veidošanā ir tipiskas visiem sociālajiem aktoriem, bet šajā gadījumā tās sakņojas dziļāk - kā pretrunas starp vārda brīvības diskursu, ko par leģitīmu uzskata daļa sabiedrības un daži žurnālisti, un spēles likumiem, ko nosaka varas aģenti, kas darbojas mediju vidē.
Page 1 and 2: NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJAS
Page 3 and 4: NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJAS
Page 5 and 6: 2 NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJA
Page 13 and 14: 10 NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJ
Page 25: 22 NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJ
Page 77 and 78:
74 NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVIJ
Page 79 and 80:
Page 81 and 82:
Page 83 and 84:
Page 85 and 86:
Page 87 and 88:
Page 89 and 90:
Page 91 and 92:
Page 93 and 94:
Page 95 and 96:
Page 97 and 98:
Page 99 and 100:
Page 101 and 102:
Page 103 and 104:
100 NEATRASTĀS IDENTITĀTES? LATVI
Page 105 and 106:
Page 107 and 108:
Page 109 and 110:
Page 111 and 112:
Page 113 and 114:
Page 115 and 116:
Page 117 and 118:
Page 119 and 120:
Page 121 and 122:
Page 123 and 124:
Page 125 and 126:
Page 127 and 128:
Page 129 and 130:
Page 131 and 132:
Page 133 and 134:
Page 135 and 136:
Page 137 and 138:
Page 139 and 140:
Page 141 and 142:
Page 143 and 144:
Page 145:
show all

ilze-sulmane-neatrastas-identitates

Create successful ePaper yourself

Delete template?

Save as template?