Latgalistikys kongresu materiali, III. 2011. - Latvijas Universitāte

muocītu vysa pasauļa gudrību, zynuotu kū cylvāks dūmoj, varātu par vysaidu
palikt, saprostu lūpu, putnu, zvēru, kūku volūdu (Š IX: 410). Savukārt
mitoloģizētais laiks, kad vysi kukainīši prota cylvāka volūdu, un cylvāks
vīgli varēja ar tīm sasarunuot un, vajadzības laikā, lyugt paleigā
(Š VII: 386) asociējas ar tādu pasauli, kurā valda ideālā taisnība un visi saņem
pēc nopelniem.
Tādējādi leksēmas volūda funkcionālais noslogojums latgaliešu pasakās
atklāj tādu valodas izpratni, kas vēl nav izveidojusies par etniskās pašapziņas
simbolu, bet funkcionē fundamentālā mitoloģiskā paradigmā kā
„savu“ un „svešu“ pasauli diferencējošs elements.
Substantīvs runa latgaliešu pasakās dažādos locījumos minēts 47 reizes.
Visbiežāk tas tiek lietots ar nozīmi ‘izteikums, ko kāds cilvēks veido
ar valodas skaniskajiem līdzekļiem (konkrētos apstākļos, noteiktā sazināšanās
nolūkā)’ (LLVV VI 2 : 716): vuornai tei runa patyka (Š I: 384); jei
padzierdēja itū runu (Š II: 147). Pasakā saskaņā ar žanra likumiem izteikuma
adresants var būt ne tikai cilvēks, bet arī dzīvnieki, putni vai vēl citi
personāži, kas tiek antropomorfizēti un ataino cilvēkam piemītošas pazīmes.
Leksēma runa parādās arī ar nozīmi ‘saruna’ (Jī suoka runuot par
kulšonu. Vīns nu jim īsamaisejuos runā (Š V: 134)). Šāda runas nozīmes
nianse ir normatīvi noteikta arī latviešu literārajā valodā (LLVV VI 2 : 716).
Tomēr pasakā tā vedina uz domu par nekonsekventu monoloģiskā un dialoģiskā
komunikācijas modeļa diferenciāciju, kas varētu būt izskaidrojama
arī ar runas plūsmu pasakas stāstīšanas procesā, kur leksēmas runa izvēle
un lietojums varētu būt saistīts ar pielīdzināšanu sintagmā pēc iepriekšējā
teikumā lietotā verba runuot parauga. Līdzīga situācija vērojama arī
fragmentā kas varēja nūsaklausīt myusu vakarejuos runas? (Š VIII: 389),
kur leksēma runas, kas kontekstā saprotama kā ‘sarunas’, saskaņojas ar
iepriekšējā rindkopā fiksēto verbu runuot. Šī pazīme pastarpināti saglabā
leksēmas runa etimoloģisko saikni ar sakrālo, pārcilvēcisko, noslēpumaino
(runa — tas, ko pasaka kā noslēpumu (Karulis 1992: 137)), kas mītiskajā
tradīcijā raksturīgi arī dialogam.
Zināmu mitoloģisku kolorītu rada runā kā skaniskā valodas izteikumā
iekodētais temporālais raksturs — vai nu tā tiek atklāta kā samērā ilglaicīgs
process (muļkīts kai suoka sovu runu, tai runuoja bez gola (Š XII:
828)), vai arī kā tāda, kam piemīt spēja patstāvīgi pārvarēt laiku un telpu
(īt tur jau runa (Š XII: 441), daguoja muižnīkam ausīs itei runa (Š XII:
299)).
Runas izpratnes papildu aspektus atklāj vārdu savienojumi un frazeoloģiska
rakstura izteicieni, kur runa ir viens no komponentiem. Tādi pie-
117