Latgalistikys kongresu materiali, III. 2011. - Latvijas Universitāte

sakas sižetiskā risinājuma atkarīga, interpretācija. Tā, piemēram, attiecībās
„sieva — vīrs“ sieva var būt gan pozitīvais personāžs, kad viņa lamā vīru
dzērāju (Š XI: 400–401), gan negatīvais personāžs: rogona / \domāta sieva
— A. J.-Š. /
\
lomuoj sovu veiru (Š III: 477). Ģimenes attiecību peripetijās
verbu lomuot var aizstāt vai papildināt tā leksiskais sinonīms buort/-īs.
Tradicionāli tas nozīmē ‘dusmīgi teikt pārmetumus’ (LLVV VIII: 42). Gadījumos,
kad abi verbi tiek lietoti blakus (suok buortīs, lomuotīs (Š IX:
155)), tiek izlīdzināta vai mazināta verba lomuot negatīvā konotācija. Tomēr
citi piemēri liecina, ka tautas apziņā nepastāv konsekvents abu komunikācijas
kodu šķīrums. Baroties personāži var lietot tādus pašus vārdus kā
lamājoties. Tā, piemēram, lamājoties lietotie vārdi oi, valns, oi, valns!, nedaudz
variēti, var parādīties arī baroties: Ak, tu, valns, (..) jei suoc buort
Soltumu (Š V: 450). Pārpasaulīgajās attiecībās ieskanas arī didaktikas notis.
Šis modelis paredz stingru attiecību hierarhiju. Tiesības uz pamācīšanu,
aizrādīšanu, arī lamāšanu un bāršanu ir reliģiskajiem un mitoloģiskajiem
personāžiem. Cilvēkam ir jāuzklausa un jāņem vērā augstākā spēka viedoklis.
Tomēr pasakas rāda arī t. s. inverso modeļa variantu, kad zemnieks,
kas uzdrošinās lamāt Dievu (Š III: 242–248), vai meita, kas lamā salu
(Š V: 450–451), tiek par to sodīti.
Specifiskas funkcijas un komplicēta semantiskā struktūra pasakās ir
verbam luodēt. Tradicionāli lādēt nozīmē ‘vērsties (pret kādu) ar lāstiem;
paust neapmierinātību, nepatiku’ (LLVV IV: 562). Pasakās verbs luodēt
un tā derivāti (nūluodēt, puorluodēt, aizluodēt u. c.) minēti 64 reizes. Savā
ziņā tas uzskatāms par verba lomuot leksisko sinonīmu ar stipri kāpinātu
negatīvo konotāciju, kas no nepatīkamā, nevēlamā kategorijas pārgājis neizskaidrojamajā,
mistiskajā, pārcilvēciskajā kvalitātē. Visos gadījumos akcents
tiek likts ne tik daudz uz lādēšanu kā verbālu procesu, bet gan uz lāsta
spēku, izpausmēm un tā noņemšanas iespējām. Verbs luodēt atklāj valodai
kopumā piemītošo spēju saistīt procesu ar tā sekām, savienot atšķirīgas
paralēlās pasaules.
Pasakas sižeta virzību ar mērķi iespaidot, noteikt vai mainīt kāda procesa
gaitu izsaka verbs pavēlēt, kas pasakās dažādās formās minēts
127 reizes. Tas tradicionāli īstenojas kā ‘norāde (kādam) ko darīt; pavēle
padotajiem’ (LLVV VI 1 : 549). Pavēle paredz stingru subordināciju ―
pavēles dod tas, kas ir stiprāks, kas ir situācijas noteicējs, kam ir vara.
Pasakās šādā statusā skaitliski visbiežāk minēts ķēniņš (41 pieminējums).
Pavēle atklājas kā ķēniņa (arī kunga un citu sociāli augstu personāžu)
tipiskākais, efektīvākais un pašsaprotamākais komunikācijas veids:
Kēneņš, nazynuodams kū atbiļdēt, pavēlēja Kučeram braukt tuoļuok (Š X:
127